Aizsardzības līnija. Nenokārtotais X stundas tests

Žurnālists Atis Klimovičs savos rakstos bieži, atsaucoties uz Ukrainas pieredzi, raksta par to, ko mums katram pašam vajadzētu apdomāt un sagatavot tagad tik bieži piesauktajai X stundai.

Publiciste Rita Našeniece, kurai ir arī krīzes komunikācijas pieredze, kas iegūta, 90. gados strādājot Balkānos, vairāk ir skatījusies sistēmiski, uzrādot civilās aizsardzības vājās vietas valsts un pašvaldību līmenī. Šoreiz diskutējam par mūsu gatavību krīzēm, kā atskaites punktu ņemot neseno augusta vētru.

Es gribētu sākumā citēt Lienes Cipules, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītājas, tādu diezgan skarbu ierakstu sociālajā vietnē "X": "Par gatavību krīzēm un pārmetumiem… 72 stundu individuālā gatavība ir teju nekāda, ja histērija sākas jau pēc divām stundām... Ūdens nav, telefoni jālādē mašīnās, esam teju badā, jo veikali ciet, aptieku vajag, un kur VUGD ar zāģi... 72 h jāspēj pašiem!" Tas secinājums acīmredzot ir, ka mēs pārāk daudz gaidām no dienestiem, bet paši nepavisam neesam sagatavojušies.

R. Našeniece: Patiesībā es ļoti pozitīvi vērtēju šo gatavības kultūru, uzskatu, ka tā ir bāze. Taču skaidrs, ka 72 stundu gatavība nevar būt vienāda visos segmentos. Vienmēr būs tādas grupas, kas to objektīvi nevarēs izdarīt. Bet kopumā, jā, Lienei taisnība.

A. Klimovičs: Es varu atsaukties uz savu piemēru – pazūd elektrība, es esmu laukos – Jēkabpils novada Dunavas pagastā. Es pat teiktu, ka tie, kas ir laukos, visbiežāk ir gatavi ne tikai 72 stundām. Daudziem ir ūdens akā, ir sagādāta malka – māju var apkurināt kādus divus gadus, ir zaptes savārītas, citi krājumi. Ūdens un siltums ir divas ļoti būtiskas lietas. Tad ir jautājums par elektrību, un tas jau ir vairāk saistīts ar ienākumu līmeni. Runāju ar draugu, viņš stāstīja, ka jau iepriekš bija iegādājies ģeneratoru. Tagad pazuda elektrība, uzreiz ieslēdza, viss kārtībā. Arī otram draugam, kurš dzīvo pie Rāznas ezera, ģenerators ir jau sen. Man pašam ģeneratora nav. Es gan pats esmu visu laiku gatavojies sagādāt degvielas rezervi – apmēram 200 litrus dīzeļa. Krīzei sākoties, tas vienmēr noderēs, kaut vai lai aizbrauktu palīgā kādam, kam vajag. Elektrībai esmu plānojis iegādāties, bet vēl neesmu to izdarījis, portatīvo akumulatora staciju, ar ko var vienlaikus lādēt vairākas ierīces – datoru, ledusskapi, telefonu un tā tālāk.

R. Našeniece: Tiešām, laukos par šīm lietām pat varbūt vairāk ir domāts, taču tā sensitīvākā daļa bieži it tie, kas dzīvo urbānā vidē, daudzdzīvokļu mājās. Ja tur nav elektrības, tad automātiski nav arī ūdens.

A. Klimovičs: Lifts nestrādā, kanalizācija nestrādā.

R. Našeniece: Tieši tā. Un arī Ukrainā šīs grupas ir pakļautas lielākajam riskam. Tie, kam ir īpašumi laukos, var doties tur, ja ir sagādāts kāds resurss, bet ne visiem tā tas ir. Un te nevar teikt – tieciet 72 stundas paši galā, ir jābūt sistēmiskam scenārijam, kā viņiem palīdz. Šoreiz, dieva laime, vētrā šis segments tika skarts maz.

A. Klimovičs: Rīgā jau pārsvarā bija elektrība.

Pilsētas ar daudzdzīvokļu mājām gan nav tikai Rīga. Piemēram, Preiļos un Jēkabpilī elektrības nebija vairākas dienas. Bet redz, te mums uzmanības centrā nonāk vārds "elektrība". Iznāk, ka pašlaik visa mūsu dzīve ir uzbūvēta ar domu, ka elektrība būs vai arī, ja nebūs, tad īslaicīgi. Bet, ja nav ilgāk, tad viss uzreiz apstājas.

Pilsētās būtu smagi. Ukrainā visās lielajās mājās jau kādu laiku ir iegādāti ģeneratori.

Tos pērk paši māju iedzīvotāji? Sametas?

Pārsvarā jā.

R. Našniece: Cik atceros, Ukrainā ir arī tādas resursu vietas, kas īpaši svarīgas ir ziemā – tur ir ģenerators, telefonu un citu ierīču uzlādes iespēja, ūdens. Tas parasti ir kaut kur pagalmā starp daudzdzīvokļu ēkām.

A. Klimovičs: Par to laikus vajadzētu sākt domāt arī mūsu Krīzes vadības centram. Ja par to nedomās un pienāks brīdis, kad to vajadzēs, tad jau būs par vēlu. Ja runā par Ukrainu, man ir viens labs draugs, kuram ir pieredze vadītāja amatā, piemēram, viņš divus gadus vadīja Čerņihivas apgabalu, un viņš ir ļoti praktisks cilvēks. Es viņam reiz prasīju – kādus krājumus tu esi sagādājis? Tad viņš nosauca: tur bija sāls, kādi desmit kilogrami, medus, spirts un vēl daudz kas cits. Un viņš nedomā tikai par savu ģimeni – sievu un diviem dēliem, bet arī par citiem, ja kādam pietrūkst un vajag palīdzēt.

Mums iepriekš tika runāts par tā saukto 72 stundu somu. Man tagad šķiet, ka tā soma paliek arvien lielāka un lielāka. Ko vēl tur vajag ielikt? Pēc vētras ļoti vajadzīgi izrādījās motorzāģi, kas gan varbūt nebūs tik aktuāli citās krīzēs.

R. Našeniece: Jā, tie ir dažāda veida instrumenti. Un es jau iepriekš teicu, ka tas obligāti nav jābūt katram, bet svarīgi, ka kopienai tas ir. Kopiena šajā gadījumā var būt arī māja ar tās iedzīvotājiem. Piemēram, ja mājā ir desmit dzīvokļi, tas uz visiem nopirkt ap 1500 eiro vērtu ģeneratoru izmaksātu 150 eiro no dzīvokļa. Mājā var izveidot informācijas dēli vai kādu citu apziņošanas sistēmu, kas darbojas arī tad, ja nav elektrības. Un šādai informācijas sistēmai tālāk būtu jābūt nākamajos līmeņos – apkaimēs, kur jau iesaistās pašvaldība. Tā laikus ir informējusi, kur krīzes situācijā būs šis drošības centrs, un cilvēki zinās, ka tur var doties, pat ja tas netiek īpaši izziņots. Normāli būtu, ja mēs sāktu ar to, ka augšā viss ir sagatavots un tad pamazām to dara arī mazākas šūnas, bet pašlaik drīzāk izskatās, ka tas notiek otrādi.

A. Klimovičs: Es tā domāju – kāpēc mēs negatavojamies krīzei. Piemēram, man pēc vētras atbrauca ciemiņi, kuri bija braukuši cauri Jēkabpilij, un tur nestrādāja "Circle K" benzīntanks – tātad ļoti turīgs uzņēmums, kam nevajadzētu būt problēmām ar līdzekļu trūkumu, lai nopirktu ģeneratorus. Arī citi benzīntanki tur bija ciet, tikai "Virši" strādāja. 

Vienkārši daudzi neuztver nopietni draudus, netic, ka kaut kas tāds varētu notikt. Protams, simtprocentīgi visam sagatavoties nav iespējams. 

Atgriežoties pie Ukrainas pieredzes, pašā kara sākumā liela daļa bankomātu nestrādāja, tāpat benzīntanki, veikali. Pagāja laiks, un viņi tam visam piemērojās.

Tātad jābūt skaidras naudas rezervei. Par to gan pēdējā laikā arī ir bijuši aicinājumi. Iepriekš gan Eiropas Savienībā, gan Latvijā bija politiskā nostādne, ka jāpāriet uz bezskaidras naudas norēķiniem.

Tagad, šķiet, jau ir sapratuši, ka atteikties no skaidras naudas nevarēs.

R. Našeniece: Brīdī, kad krīze ir nopietna un valsts nevar visu izkontrolēt, cilvēkiem ir jābūt kreatīviem. Jābūt ne tikai skaidrai naudai, bet skaidrai naudai trīs vietās. Atceros, ka strādāju uz Albānijas robežas, kad tur nāca iekšā bēgļi no Kosovas, un viņi naudu bija paslēpuši dažādās vietās, arī, piemēram, zem mašīnas, bērnu pamperos, krūšturos un tamlīdzīgi.

A. Klimovičs: Ļoti būtiski ir dokumenti, lai tie būtu pie rokas. Es neesmu kritisks pret visādiem jauninājumiem, bet, ja pazūd elektrība un nestrādā e-veselība, neviens nevarēs aptiekā uzrādīt recepti. Kāpēc tieši tagad vajadzēja atteikties no receptēm papīra formātā un pāriet tikai uz e-veselību? Varēja taču paralēli saglabāt šādu iespēju. Varbūt vajadzētu apsvērt iespēju pie tā atgriezties. Te nākamā svarīgā lieta – medikamenti, it īpaši, ja tas ir nopietni un zināms, ka būs vajadzīgi. Tad labāk, lai ir rezerve mājās. Bet atkal jau jāatgriežas, ka mēs te teorētiski varam izveidot garu sarakstu ar nepieciešamajām lietām, taču tas viss maksā un ne visi to var atļauties. Cita lieta, ja līdzekļi ir, tad labāk pirkumus veikt laikus, citādi man stāstīja, ka, piemēram, Rēzeknē pēcvētras dienā vīri gandrīz sakāvušies par to, kurš varēs nopirkt pēdējo ģeneratoru.

R. Našeniece: Tas ir ļoti labs punkts. Skaidrs, ka tajā brīdī būs kādi resursi, kas ļoti ātri pazudīs, ne tikai ģeneratori. Tāpēc labāk ir sagatavoties laikus.

Žurnālists Atis Klimovičs.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Ja runā par pieminētajiem degvielas krājumiem – tā tomēr nevar stāvēt gadiem...

A. Klimovičs: Vasaras dīzeli vajag izlietot līdz ziemai, bet ziemas dīzelis var stāvēt gadu, to es noskaidroju pie automehāniķa, kurš kopš 2014. gada labo mašīnas, kuras mēs dzenam uz Ukrainu. Runājot par maniem ieradumiem, man auto visu laiku somā ir prīmuss. Cīsiņus, tēju, kafiju es vienmēr varu uzvārīt, kaut vai mežā.

Tagad jau arvien vairāk cilvēku iegādājas elektroauto, nu jau tas varētu būt diezgan ievērojams segments. Varētu izteikt pieņēmumu, ka krīzē tas būtu nedrošāk, lai gan, šķiet, ka Reinis Pozņaks – Eiropas Parlamenta deputāts, tviterkonvoja organizētājs – kaut kad norādījis, ka elektroauto Ukrainā, sākoties pilna mēroga karam, pat nav bijis slikts variants, jo tobrīd nevarēja dabūt degvielu, bet elektrība bija. Mīnuss, protams, ka uzlādēšana prasa ilgāku laiku, kam dažreiz krīzē ir liela vērtība.

Ja cilvēki var iegādāties elektroauto, lai tur rezervē arī vienu dīzeļauto, tā es varētu ieteikt.

Vēl viens svarīgs resurss, ko mēs jau nedaudz pieminējām, – ūdens. Tātad laukos vajadzētu iztīrīt aku, kā to nesen Atis izdarīja. Protams, ja tā aka ir, tagad jau daudziem dziļurbumi, kur vajag elektrisko sūkni.

Ūdens noteikti. Rīgā man ir sakrāts milzīgs daudzums ar piecu litru pudelēm, kopā kādi 100 litri iznāktu.

R. Našeniece: Man arī virtuvē ir glīti salikts dzeramais ūdens, un vēl ir kādas desmit pudeles tādam ūdenim, ko nevajadzētu dzert. Ūdens tiešām ir viens no svarīgākajiem resursiem, piemēram, kad Balkānos bija kari, pat tad, kad viss darbojās, cilvēki visur turēja rezervē lielu daudzumu ūdens. Tā ir viena no primārajām lietām. Ziemā, protams, arī siltums.

A. Klimovičs: Godīgi sakot, ja ziemā nav apkures, tas ir pat trakāk nekā tad, ja nav elektrības. To es saku no Ukrainas pieredzes. 

Ja nav elektrības, cilvēki vienkārši ātrāk iet gulēt, kā man stāstījuši kijivieši. Bet, ja dzīvoklī janvārī ir tikai 3–5 grādi, un es tur redzēju, ka tā bija spiestas dzīvot ģimenes, kuru mājā bija trāpījis "šaheds". Sieviete ar piecus mēnešus vecu zīdainīti… Ļoti der padomāt.

Un kā to var risināt?

Neko lielu jau neizdarīsi. Cilvēki vienkārši uzceļ telti dzīvoklī, guļammaiss, vilnas zeķes, un jācer, ka drīzāk atnāks pavasaris.

Man šķiet, ka Latvijā viens no lielākajiem pārsteigumiem šoreiz bija tas, ka daudziem cilvēkiem vētras laikā pazuda sakari. Tu vari visu ko sagādāt, uzlādēt telefonus, bet, kad mobilo pārklājumu tīkls ir pazudis, telefons pārvēršas par lukturīti, spēļmantiņu. Rita, tu esi rakstījusi par civilās aizsardzības sistēmu Latvijā, šim jautājumam tā kā nebija jābūt prioritātei?

R. Našeniece: Es tiešām nezinu, kādā attīstības stadijā ir Krīzes vadības centrs. Man attieksme ir ļoti kritiska. Taču ir aptuveni skaidrs, kā būtu jābūt. Šajos pašos iepriekš pieminētajos drošības punktos varētu būt arī satelīta telefons.

"Starlink" internets…

A. Klimovičs: Puisim no Rāznas ezera, par kuru es iepriekš teicu, ir "Starlink".

R. Našeniece: Puisim no Rāznas ezera ir, bet ir liela daļa, kas to nevar atļauties. Taču ir svarīgi, lai būtu publiska pieeja. Lai var aiziet piezvanīt mammai, paprasīt, vai viss kārtībā.

Tikai te nosacījums – arī mammai jābūt šiem sakariem, ja tie būs tikai vienā galā, tas neko nedos.

Tāpēc jau es runāju par sistēmu, tātad var piezvanīt un atstāt informāciju, kas vēlāk tiks nogādāta cilvēkam, ar kuru centies sazināties.

A. Klimovičs: Tagad no amatpersonām tā kā nedaudz skanēja tie pārmetumi sabiedrībai. Tā gluži nebūs, ka valstij nevajadzēs iesaistīties. Taču ir viena lieta, ko var darīt arī ģimenes lokā. Būtu ideāli, ja šādas situācijas būtu iepriekš izrunātas – mēs darām tā, satiekamies tajā un tajā vietā, nogādājam bērnus drošībā pie radiem un tamlīdzīgi. Kaut kad jau tie sakari atjaunosies un varēs visu noskaidrot, bet pirmajam brīdim ir skaidrs, kā rīkoties. Droši vien tāpēc jau ir šīs 72 stundas.

Kā vispār var koordinēt krīzi, ja nav sakaru?

R. Našeniece: Joprojām ir gan akustiskās sirēnas, gan balss skaļruņi. Tas varbūt izklausās arhaiski, bet visos karos tas ir strādājis. Fiksētās telefona līnijas, kam tādas ir. Protams, radio. Latvijā mierīgi var izmantot arī nelicencētās rācijas, ja kādam tas šķiet labs risinājums. Īstenībā nopirkt rāciju komplektu ģimenei ir lētāk nekā nopirkt vienu mobilo telefonu.

Vēl viena lieta, ko ielikt tajā 72 stundu somā...

Ar tām somām ir interesanti... Ati, vai tiešām Ukrainā visi staigā ar tādām somām?

A. Klimovičs: Nē, protams. Arī Ukrainā jau neviens 2022. gadā īsti neticēja kara iespējamībai, attiecīgi negatavojās. Taču, ja mēs runājam nevis par katra individuālo, bet par valsts līmeņa atbildību. Piemēram, mums vienā pašvaldībā tagad iecerēts būvēt divus daudzdzīvokļu namus, bet tur nebūs pagrabu. Kā tas ir iespējams? Austrumu slimnīca būvē jaunu korpusu, bet pagraba nebūs. Un tas laikā, kad jau vairākus gadus runājam par patvertņu nepieciešamību.

Augusta vētru mēs varam raksturot kā tādu minikrīzi – tomēr tās sekas lielākoties bija pāris dienas. Kā valsts tika galā ar šīs krīzes koordinēšanu?

R. Našeniece: Nebija koordinācijas, viņi jau paši to atzina, ka notika monitorings. Monitorēt var bez algas, sēžot mājās, bet, ja runa ir par krīzes vadības centru, tas tomēr paredz citu atbildību. Te īstenībā ir arī politiskā atbildība. Šādās situācijās ļoti svarīga ir sabiedrības morālā noturība, un te amatpersonām ir liela loma. Ņemiet piemēru no Zelenska! Ir jābūt kanāliem, kur tiek ziņota operatīvā informācija, un tas, visticamāk, būs sabiedriskais medijs, īpaši radio. Protams, lokāli tie var būt arī citi radio, kas specifiskāk stāsta par to vietu, kur tu atrodies.

A. Klimovičs: Medijos bija ziņas no preses konferences, kur piedalījās tobrīd premjera amata pienākumus pildošais finanšu ministrs Māris Kučinskis un Krīzes vadības centra vadītājs Arvis Zīle, un tas, ko es saklausīju, bija – kaut ko jau vajadzētu uzlabot, bet pamatā vairāk esot jādara sabiedrībai pašai. Man ir aizdomas, ka diez vai kāds no tā mācīsies.

Par peramajiem zēniem šoreiz kļuva Latvijas Radio, un te es negribu teikt, ka pēriens nebija pamatots, vienkārši – citi to nedabūja vispār. Pat ne LSM vadība.

R. Našeniece: Sabiedriskie mediji krīzes situācijā pāriet citā režīmā. Tas ir pēc likuma. Viņiem faktiski būtu jāsāk strādāt kopā ar Krīzes vadības centru. 

Sistēma tāda – Krīzes vadības centrs no visiem operatīvajiem dienestiem saņem informāciju, sagatavo to daļu, ko tālāk var laist medijiem, vienojas, kādā intensitātē šī informācija tiks raidīta.

Tad jau nebija vainīgs Latvijas Radio, ja viņi nesaņēma informāciju. Vai tomēr tā ir viņu atbildība?

A. Klimovičs: Gan, gan…

R. Našeniece: Es jau nezinu, kādas ir viņu vadlīnijas. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā visiem viss ir skaidrs, tur ir atrunāti algoritmi visām situācijām, viņi to iemācījušies kā reizrēķinu. Par sabiedrisko mediju – grūti teikt, lai gan arī tas ir stratēģiskais resurss, un tur tāpat visiem būtu jāzina savs reizrēķins.

Publiciste Rita Našeniece.

Foto: No personiskā arhīva

Jautājums ir, vai sabiedriskie mediji vētru uztvēra kā kaut ko ārkārtēju? Nav jau pirmā reize, kad Latvijā ir vētras, labi, šoreiz stiprāka. Nesaprata, vai tas ir pietiekami, lai mestu pie malas visas citas ierastās lietas un pievērstos pamatā šim. No otras puses, kad pērn gada nogalē Doma laukumā bija protests pret izstāšanos no Stambulas konvencijas, tur bija gan radio un televīzijas tiešraide, gan eksperti studijā un daudz kas cits. Tad toreiz viņi to vērtēja kā sabiedrībai kaut ko īpaši svarīgu. Toreiz bija pašiniciatīva.

A. Klimovičs: Laiki ir mainījušies. Agrāk varēja teikt, ka ir arī citi mediji un gan jau kaut kā pa visiem var informēt. Tagad tie mediji, kuriem ir nauda un resursi, ir sabiedriskie mediji. Viņiem ir jābūt gataviem.

Bija arī tāds viedoklis – varbūt nevajag paniku celt. Ja medijs pārāk aizrausies, tikai satraukšot sabiedrību.

Tā jau vienmēr var teikt – nevajag biedēt.

R. Našeniece: Ir labs piemērs – Japāna. Viņiem šī sistēma ir ļoti labi atstrādāta, ir speciāls veids, kā viņi ziņo – ļoti intensīvi, parādot, ka valsts zina un rūpējas. Vienlaikus viņiem ir tāds īpašs veids, lai neuztrauktu sabiedrību. Japāņi kā nācija ir pieraduši pie krīzēm, viņi nav uz paniku vērsti. Patiesībā es uzskatu, ka arī latvieši nav uz paniku vērsti.

Ati, kāds tavs viedoklis? Mēģināji vispār uztvert Latvijas Radio tajā dienā?

A. Klimovičs: Man bija internets. Traucējumi nedaudz bija, bet ne būtiski. Taču radio aparātu es esmu iegādājies, tas ir tāds īpašs – to var izmantot arī kā spēcīgu lukturi, uzlādēt no saules un arī darbināt kā dinamo mašīnu. Es domāju, ka radio ir svarīgs informācijas līdzeklis, un piekrītu, ka tur krīzes apstākļos informāciju vajadzētu raidīt bieži. Un, ja runā par komunikāciju, viena svarīga lieta – nevajag melot. Ne par aizsardzību, ne par krīzi. Meliem ir īsas kājas.

R. Našeniece: Es domāju, galvenais ir sabiedrības noturība. Ja tavs vēstījums palīdz sabiedrības noturībai, tad tas ir jādara.

Ar kādu atzīmi desmit ballu sistēmā jūs pašlaik novērtētu Latvijas gatavību X stundai?

Valsts gatavību? Te jau ir ļoti dažādi stāsti.

Ņemsim visu kopumā – valsts un iedzīvotāji.

A. Klimovičs: Es liktu 6. Sagatavoties līdz galam neviena valsts nevar, daudz kas būs jādara procesā.

R. Našeniece: Droši vien 4 ar pusi. Bet, tā kā aktīvais privātais sektors, tādi kā Ata pieminētais puisis pie Rāznas ezera, velk uz augšu, tad lai būtu 5.

72 stundu soma

Kā iepriekš skaidrojuši eksperti, krīzes situāciju somas izmērs un saturs ir atkarīgs no notiekošā ārkārtas gadījuma, izdalot trīs veidu krīzes somas tipus:

• Mazā soma ikdienas ārkārtas situācijām miera laikā (evakuācija ugunsgrēka laikā u.c.) – sastāv no apmēram 27 priekšmetiem. Būtiskākās līdzi ņemamās lietas ir personas dokumenti, neliela skaidras naudas summa, higiēnas preces un maiņas apģērbs.
• Vidējā soma militāra apdraudējuma gadījumā līdz trīs dienām apdzīvotā teritorijā – sastāv no ~72 priekšmetiem. Paredz arī pārtikas, ūdens krājumu un medikamentu nepieciešamību, gaismas un siltuma objektu nodrošinājumu (sērkociņi, šķiltavas, elektriskais lukturis, lādētāji, gāzes plītiņa, nazis u.c.), saziņas iekārtas (portatīvais radioaparāts ar rezerves baterijām u.c.).
• Lielā soma militāra apdraudējuma gadījumā izdzīvošanai vairāk par trīs dienām, ārpus apdzīvotas teritorijas – sastāv no ~89 un vairāk priekšmetiem. Papildus iekļauj arī telti, tūrisma matraci, nelielu zāģi vai cirvi, ierīci ēdiena pagatavošanai, ūdens dezinfekcijas līdzekļus u.c. priekšmetus.

Krīzes vadības centrs

Darbojas kopš 2025. gada 1. jūlija, izveidots ar mērķi "stiprināt gatavību dažāda veida riskiem un apdraudējumiem – no dabas katastrofām līdz hibrīddraudiem un militāriem uzbrukumiem". KVC atrodas Ministru prezidenta pārraudzībā un ir atbildīgs par krīzes vadības pasākumu plānošanu, sagatavošanu un īstenošanu. KVC nodrošina Ministru prezidenta un Ministru kabineta lēmumu izpildi un koordināciju, kā arī sniedz tiem profesionālu atbalstu un konsultācijas krīzes vadības jautājumos. Militāras krīzes gadījumā KVC koordinēs civilā un militārā sektora sadarbību, lai nodrošinātu sabiedrības funkcionēšanu krīzes apstākļos.

MAF 2026

Foto: #sif_maf2026

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".