Iesaka nostiprināt likumā meža dalījumu

Meža nozares industriju dienā, ko 8. oktobrī rīkoja Latvijas Universitātes (LU) Inovāciju un akselerācijas centrs, tika prezentēti divi LU pētījumi — par ekonomisko un sociālo pamatojumu mežu funkcionālajam sadalījumam un par iespējamo tiesisko regulējumu dalījumam.

Meža ekonomisko vērtību var palielināt

Pētījuma "Latvijas meža nozares līdzsvarotas attīstības potenciāla ekonomiskais novērtējums un attīstības scenāriji" centrālais jautājums ir Latvijas mežu apsaimniekošanas teritoriju iespējamā sadalījuma iespaids dažādos attīstības scenārijos.

Dalījums paredz 70% mežu atvēlēt saimnieciskajai darbībai, 20% — teritorijām ar ierobežotu apsaimniekošanu, bet 10% noteikt stingru aizsardzības režīmu. Pašlaik, kā norādīts pētījumā, dažāda līmeņa aizsardzībā atrodas aptuveni 14% Latvijas mežu, no kuriem 7% ir stingri aizsargāti. Tādējādi 70:20:10 principa īstenošana nozīmētu būtisku aizsargājamo platību paplašināšanu.

Kā Latvijas mežus apsaimniekot tā, lai tie vienlaikus dotu iespējami lielāku ieguldījumu tautsaimniecībā, saglabātu bioloģisko daudzveidību un kalpotu sabiedrības vajadzībām? Vai iecerētais sadalījums proporcijā 70:20:10 nodrošinās līdzsvaru starp šīm interesēm? Ar atbildēm uz šiem jautājumiem iepazīstināja LU pētniece Katrīna Kellerte.

Pētījuma pamatā izmantoti četri meža apsaimniekošanas attīstības scenāriji. Par atskaites punktu izvēlēts ikdienišķās apsaimniekošanas scenārijs (IKD), kas paredz līdzšinējās prakses turpināšanu. Tas salīdzināts ar Zaļā kursa scenāriju (ZD), intensīvās mežsaimniecības scenāriju (IM) un intensīvās mežsaimniecības ar apmežošanu scenāriju (IMA).

Pētnieki vērtēja ne tikai šo scenāriju ekonomisko atdevi, bet arī oglekļa piesaisti, bioloģisko daudzveidību, sociālekonomiskos faktorus un meža nozīmi sabiedrības dzīves kvalitātē. Ekonomiskie aprēķini papildināti ar iedzīvotāju aptauju un ekspertu vērtējumiem. Pētījumā piedalījušies vairāk nekā 50 eksperti, aptaujāti 1004 iedzīvotāji.

Vislielākā atdeve — intensīvai mežsaimniecībai ar apmežošanu

Ekonomiskās modelēšanas rezultāti liecina, ka vislielāko ekonomisko vērtību radītu intensīvās mežsaimniecības apvienošana ar jaunu teritoriju apmežošanu. Šī scenārija ietvaros meža aprēķinātā ekonomiskā vērtība līdz 2050. gadam sasniegtu 3707 miljonus eiro, kas ir par 375 miljoniem eiro jeb 11% vairāk nekā ikdienišķās apsaimniekošanas scenārijā.

Intensīvās mežsaimniecības scenārijs bez papildu apmežošanas dotu par 126 miljoniem eiro lielāku atdevi jeb par 4% lielāku ekonomisko vērtību nekā bāzes scenārijs. Turpretī Zaļā kursa scenārijā aprēķinātā vērtība ir par 35 miljoniem eiro jeb aptuveni 1% mazāka, turklāt arī oglekļa piesaistes pieaugums ir neliels.

Būtisks ir arī pastarpinātais iespaids — mežsaimniecības attīstība palielina pieprasījumu un rada ienākumus citās ar to saistītās tautsaimniecības nozarēs, kas intensīvās mežsaimniecības ar apmežošanu scenārijā tiek lēsta 1,148 miljardu eiro apmērā.

Tomēr ekonomiskās atdeves aprēķini nav pietiekams pamats, lai kādu scenāriju atzītu par vislabāko. Intensīvāka mežsaimniecība uzlabo ekonomiskos rādītājus, taču var samazināt meža rekreācijas vērtību. Savukārt scenāriji ar plašākiem dabas aizsardzības ierobežojumiem rada mazāku ekonomisko atdevi. Pētījums apliecina, ka intensīvā mežsaimniecība var nodrošināt lielāku oglekļa piesaisti nekā scenārijs ar plašākiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem, proti, starp ekonomiskajiem un klimata mērķiem ne vienmēr pastāv pretruna.

Teritorijas jāierobežo mērķtiecīgi

LU pētnieki neiebilst pret 30% mežu atvēlēšanu aizsardzībai, taču iesaka atlikušajos 70% saimniekot intensīvāk, bet aizsargājamās teritorijas izraudzīties mērķtiecīgi, nevis tikai izpildīt procentuālo normu. Skaidri formulēts ir ieteikums atteikties no automātiskas Zaļā kursa scenārija procentuālas paplašināšanas.

Kellertes ieskatā meža dalījums jāpielāgo konkrētajiem apstākļiem. Ja 70% mežu tiek atvēlēti saimnieciskajai darbībai, tad galvenais uzdevums ir palielināt šo teritoriju produktivitāti. Tas nozīmē ražīgāku koku sugu audzēšanu piemērotās vietās, degradēto un lauksaimniecībai mazāk piemēroto zemju apmežošanu, precīzās mežsaimniecības attīstību, dronu un mākslīgā intelekta izmantošanu, kā arī meža infrastruktūras, tostarp ceļu un meliorācijas sistēmu, uzlabošanu.

Savukārt pārējie 30% būtu jāizvēlas, balstoties uz datiem par teritoriju dabas vērtībām un nozīmi sabiedrībai. Formāla proporciju ievērošana pati par sevi nenodrošina lielāko iespējamo sabiedrisko labumu. Atpūtas un kultūrvēsturisko funkciju nodrošināšanā lielāka nozīme var būt mežiem apdzīvotu vietu un kultūras objektu tuvumā. Kā pozitīvu piemēru Kellerte minēja Jāņa Poruka muzeja (Druvienā) apkārtni, kur "Latvijas valsts meži" izveidojuši literāro klausāmtaku mežā.

Pētījums — pamats turpmākiem lēmumiem

Pētnieki secinājuši, ka šāds sadalījums var būt piemērots pamats Latvijas meža nozares līdzsvarotai attīstībai, un iesaka to juridiski nostiprināt. Pētījuma autori šādu pieeju sauc par optimizētu stratifikāciju — meža platību funkcionālu sadalīšanu, balstoties uz katras teritorijas īpašībām un iespējamo sabiedrisko ieguvumu.

Ekonomiskā pētījuma turpinājumā LU Juridiskās fakultātes doktorantes Dārta Ūdre un Katrīne Pļaviņa-Mika izvērtējušas iespējas mežu funkcionālās sadalīšanas principu 70:20:10 ieviest Latvijas tiesību sistēmā. Ūdre uzsvēra, ka šā principa ieviešana ir politiska izšķiršanās — valstij nav pienākuma noteikt tieši šādu mežu teritoriju sadalījumu. Pētījumā secināts, ka stratifikācija varētu mazināt konfliktus starp dabas aizsardzības un saimnieciskajām interesēm, kā arī palielināt tiesisko noteiktību mežu īpašniekiem. Tomēr nepieciešama vienošanās par to, kādas teritorijas iekļaujamas katrā no zonām, kādi ierobežojumi tajās piemērojami un kā kompensējami īpašnieku saimnieciskās darbības ierobežojumi.

Pēc pētnieču vērtējuma, dalījuma iespējamā ieviešana būtu jāsāk ar meža politikas plānošanas dokumentiem un stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu. Pēc tam principa būtiskie elementi būtu nostiprināmi likumā, bet detalizētāka piemērošanas kārtība — Ministru kabineta noteikumos. Ūdre uzsvēra, ka šādu lēmumu pieņemšanā jāievēro gan Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu, gan 115. pantā noteiktās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Tāpēc nozīmīga ir zinātniski pamatota teritoriju izvēle, samērīgi saimnieciskās darbības ierobežojumi un sabiedrības iesaiste lēmumu pieņemšanā.