Bubināt žanrā "sabraukuši te visādi" nav konstruktīvi, ir jābūt reāliem mehānismiem, lai – formulēsim diplomātiski – integrēties negribošie operatīvi dotos prom.

Saeimas Eiropas lietu komisija 7. februāra sēdē apsprieda Iekšlietu ministrijas sagatavoto Latvijas nacionālo pozīciju par Migrācijas un patvēruma pakta pakotni Eiropas Savienībā (ES). Parlamenta preses dienesta izplatītajā tekstā manu uzmanību piesaistīja divas tēzes, kuras es vēlētos attīstīt kā iemeslu pārdomām.

"Deputāti norādīja, ka migrācija nav konkrētas valsts, bet gan visas ES jautājums, un uzsvēra – Latvijai jābūt uzticamam komandas spēlētājam. … Latvijas līdzmaksājums šajā solidaritātes mehānismā varētu būt ap divi miljoni eiro." Domāju, ka Latvijas sabiedrības vairākuma noraidošā vai vismaz piesardzīgā attieksme pret migrāciju no reģioniem ārpus ES nav mazinājusies. Tāpat kā nav mainījusies sajūta, ka esam salīdzinoši trūcīga valsts, kurai tādēļ nauda pienākas, nevis ka mēs kādam maksājam.