Esam jau pieraduši, ka pret informāciju jāizturas piesardzīgi un uzmanīgi jāvērtē, no kurienes tā nākusi, – to dēvē par medijpratību. 

Taču pēdējo dienu diskusijā par to, cik pamatoti ir valsts budžeta sabalansēšanas vārdā pārlikt vienu procentu no pensiju uzkrājuma otrā līmeņa uz pirmo pensiju līmeni, izskanējis tik daudz dīvainu apgalvojumu, ka medijpratības iemaņas jāsāk izmantot, vērtējot Latvijas valdības ministru teikto.

Visvairāk šajā ziņā pēdējās dienās izcēlušies divi ministri – finanšu ministrs Arvils Ašeradens un labklājības ministrs Uldis Augulis, taču iespēju paklusēt nav izmantojusi arī premjere Evika Siliņa. Tā, piemēram, valdības vadītāja intervijā LTV izcēlās ar tēzi, ka "liela daļa iedzīvotāju savā pensiju indeksācijā ir saņēmuši lielāku peļņu nekā no bankām, un iedzīvotājiem ir jāatceras, ka tieši bankas būs tās, kas zaudēs savu peļņas daļu". 

Pensiju indeksācija nu nekādi nav uzskatāma par peļņu – indeksācija ir politisks lēmums piešķirt pensionāriem papildu līdzekļus, lai viņu pensijas nezaudētu pirktspēju inflācijas dēļ. 

Pat ja pieņem, ka šī frāze izteikta retorisku apsvērumu dēļ, lai būtu vieglāk salīdzināt indeksāciju apmēru ar otrā līmeņa pensiju fondu peļņu pēdējos gados, tā vienalga liek saviebties kā no zobu sāpēm jebkuram, kas jebkad ir noklausījies augstskolas kursu "Ievads ekonomikā" vai pat sadzīviskā līmenī ir apguvis ekonomikas pamatjēdzienus.