Cilvēki turpina eksistēt apmēram tāpat, kā jūrās eksistē planktons – bez planktona nevar, bet neviens planktona sīkorganisms nevar mainīt lietu kārtību ne tikai okeānā, bet pat piemājas dīķī ne.

Pēteris vēl skolas laikos bija lāga puisis un nu ir ne mazāk patīkams vīrietis atbildīgā darbā. Viņš patīk kolēģiem un dažiem priekšniekiem. Ne tādēļ tikai dažiem, ka pārējiem augstāk stāvošajiem viņš nepatiktu. Vienkārši Pēteris pats ir gana augstu stāvoša persona. Mēs šādus pēterus varam atrast augstākā ranga ierēdņu vidū, valdības locekļu starpā, valsts kapitālsabiedrību vadībā vai tajā modīgajā lietā, kas nes vienam otram labu ienākumu, – slimnīcu, universitāšu un citu līdzīgu kapitālsabiedrību padomēs. Pēterim nudien nav ne vainas – daudz zina, labi noformē dokumentus un ziņojumus, bez lieka satraukuma var sūtīt komandējumos uz Briseli vai kur nu tajā brīdī nepieciešams. Tikai viena nelaime – Pēteris dara daudz lieka, bet neviens īsti nezina, kādas konkrētas lietas Pēteris būtu ierosinājis, lai gan ir sajūta, ka tādas noteikti ir. 

Un nudien neviens nezina, vai kaut kas no tā jelkad novests līdz galam. Tā gan nav arī liela problēma. Mainās padotie, mainās priekšnieki. Nāk un iet premjeri un ministri, šurpu turpu staigā valsts sekretāri.

Galu galā visi taču zina, ka Pēteris ir pārslogots ar darbiem. Reiz centās auditēt visu, ko viņš dara, bet nobijās un atmeta šai iecerei ar roku. Pārāk daudz darāmā sanāk, bet dalīt šos darbus uz diviem vai trim noteikti nevar. Pēteris ir neaizstājams! Turklāt īstajā vietā, jo kaut kādu iemeslu dēļ to, ko dara viņš, neviens cits nevar un nedrīkst. Tāda pati ir arī Līga. Mudīte abus pat pārspēj. Bet Baiba…