6. decembris vēsturē un senās avīzēs. Zaķsaliešu problēmas

1903. gada 6. decembrī. Pirms 120 gadiem ledus uz Daugavas līdz Rīgas tiltiem jau bija tik stingrs, ka varēja uzsākt kājnieku satiksmi starp pilsētu un Zaķusalu, kuru tolaik apdzīvoja vairāk nekā tūkstotis ļaužu un kur atradās vairākas kokzāģētavas.

Dažas dienas vēlāk "Baltijas Vēstnesis" ziņoja: "Starp pilsētu un Zaķu salu ļaudis izlietā sadrūzmētas ledus šķiliņas par satiksmes ceļu. Kā nekā nolīdzinājuši un nomīdījuši sazvārstītās, asās šķiliņas, ļaudis ietaisījuši šauru kājceļu, pa kuru nu spaidās, stumdās un spraucas kā varēdami, jo nava kas gādātu par kārtīgu satiksmes ceļu. Gan varbūt neviens neatminēsies tik nelīdzenu izvārstījušos ledu Daugavā, kāds tas ir tagad, pār kuru nabaga ļaudis mokās jau veselu nedēļu. Nomīdot kājteku, nu gan ir kur spaidīties, bet tīrā nelaime, ka kā pār pašu Daugavu, tā pie viņas krastiem valda vai pati Ēģiptes tumsība. Kad jau nu pilsēta negādā še par satiksmes ceļu, tad taču vajadzīgs vismaz, ka cik necik apgaismo nomīdīto kājteku un Daugavas krastu tekas galos." 

Zaķsaliešu lūgumi pilsētas tēviem un Rīgas ostas valdei iekārtot kaut ko stabilāku satiksmes uzturēšanai atkārtojās gadu no gada un 19. gadsimta beigās, kā arī 20. gadsimta sākumā bija viena no regulārajām Rīgas sāpēm. 

Augstākais līmenis būtu tilts, taču pilsētas pārvaldītāji to allaž atteica, aizbildinoties, ka tāds kavēšot kuģīšu satiksmi upē, vai arī norādot uz kādiem risinājumiem tālākā nākotnē. Ziemas sezonā tādēļ parasti iztika ar koka laipu izlikšanu pār ledu lielākas drošības labad. Bērni pa šo ceļu gāja uz un no skolas, strādnieki – uz darba vietām gan salā, gan pilsētas krastā. 1903. gadā Rīgas pilsētas valde šādas laipas pēc atkārtotas zaķsaliešu žēlošanās izlika tikai decembra beigās, kad nolīdzināja arī grubuļaino ledu un varēja arī "gluži labi ar kamanām braukt". Salas iedzīvotāji par to presē pilsētas saimniekiem izteica lielu pateicību, taču reizē atgādināja, ka tiltu tomēr vajadzētu, "lai ta reizi beigtos zaķusalenieku briesmas un posta dienas rudeņos un pavasaros".

Jaunais Rīts, 1923. gada 6. decembrī

Mūsu bēgļu atgriešanās no Ukraines. No Harkovas atgriezās mūsu pilnvarotais bēgļu lietās inženieris Varkals, kurš nokārtojis bēgļu atgriešanos tēvijā. Jūlija mēnesī visā Ukrainē skaitījās vēl ap 3700 bēgļu, no kuriem vīzas dotas iebraukšanai Latvijā ap 25 personām. Izbraukuši līdz šim (no jūlija līdz novembrim) ap 1100 bēgļi. Sagaidāms vēl viens ešelons no Bahmutas ap 300 personu kopskaitā. Pārējie aiz dažādiem iemesliem vilcinās izbraukt.