1913. gada 1. decembrī. Pirms 110 gadiem uzņēmēja Henrija Forda vadītajā autobūves fabrikā Detroitā, ASV, sāka darboties pasaulē pirmais sērijveida ražošanas konveijers tādā veidā, kā to saprotam tagad.

Reklāma

Slīdošās lentes princips saīsināja auto šasijas komplektēšanas laiku no divpadsmitarpus stundām līdz divām stundām un 40 minūtēm. Ražošanas jaudas pieauga astoņas reizes, kas vienlaikus ļāva būtiski samazināt "Ford" populārā modeļa "T" cenu un paaugstināt arī strādnieku algas līdz tam laikam fabrikām fantastiskam līmenim – pieci dolāri par astoņu stundu darba dienu. Tiesa, tā bija sava veida kompensācija par to, ka darbs kļuvis vienmuļīgāks un intensīvāks, jo darbinieks visu laiku izpildīja vienu operāciju. No otras puses, arī no jauna pieņemts strādnieks ātri apguva viņam veicamo un vairs nevajadzēja lauzīt galvu par ilgu strādnieku apmācību. "Ford" jaunievedums bija viens no tiem, kas lika pamatu un aizsāka rūpnieciskās masveida ražošanas laikmetu. Konveijera metode kā ātras ražošanas princips epizodiski gan tika pielietots jau viduslaikos un zināms 15. gadsimta beigās, venēcieši tā būvējuši savus karaflotes kuģus. 19. gadsimta pirmajā pusē ideju kuģubūvē izmantojuši tāpat briti, bet 19. gadsimta 70. gados ASV ko līdzīgu slīdošām līnijām kautķermeņu apstrādei un sadalei ieviesa lopkautuvēs. Atsevišķi principa izmantošanas gadījumi kā ASV, tā Eiropā autobūvē, pārtikas ražošanā un vēl citās jomās reģistrēti arī 20. gadsimta pirmajos gados. 

Tomēr nosauktajos piemēros nebija īsti runas par "nebeidzamās lentes" jeb konveijera ieviešanu mūsdienu izpratnē, jo produkcijas pārvietošanai uz nākamo ražošanas etapu lielākoties pielietoja slīpnes, ratiņus vai ko tamlīdzīgu. 

Fords, attīstot tālāk tolaik lopkautuvēs vērojamo, ar savas autoražotnes inženieru un meistaru palīdzību sistēmu pilnveidoja un mehanizēja. Turpmākajos gados autobūvnieki un inženieri no visas pasaules devās uz "Ford" ražotni Detroitā gluži kā svētceļojumā, un 20. gadsimta 20. gados šī metode sāka pakāpeniski iekarot arī Eiropu.

Latvijas Sargs, 1923. gada 1. decembrī

Lielvārde. No kara nopostītie vēsturiskie pils mūri un parks, kuri pirms kara bij uzkopti un vieni no reti skaistiem dabas jaukumiem Latvijā, tagad palikuši pavisam novārtā. Pils mūri un parks gan ir piešķirti vietējai Piensaimnieku sabiedrībai uz lietošanas tiesībām ar noteikumu, ka viņai ir jāapsargā skaistie dabas stādi, drupas un jāizkopj parks, bet no visa tā līdz šim vēl nekas nav darīts, izņemot tos gadījumus, kur dejas laukums tiek iznomāts pat līdz 5000 rbļ. par vienu vakaru. Vai šo parku un pils drupas nevarētu pieprasīt kāda cita kulturelu mērķu biedrība, kurai būtu interese apsargāt un izkopt, kā arī atjaunot vēsturisko vietu.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.