1944. gada 21. oktobrī. Pirms 80 gadiem nacistiskās Vācijas karaspēka grupas "Ziemeļi" komandieris, ģenerālis Ferdinands Šerners, pildot iepriekšējā dienā doto Vācijas fīrera Ādolfa Hitlera rīkojumu, izdeva pavēli karaspēkam par Kurzemes aizstāvēšanu: "Vadonis pavēlējis, ka Kurzeme ir jānotur un ka patlaban pašreizējā galvenajā kaujas līnijā jāpāriet uz aizstāvēšanos.

Reklāma

Mūsu uzdevums tagad patiesi ir neatdot nevienu pēdu no mūsu aizsardzības pozīcijām, piesaistīt mums pretim stāvošās 150 ienaidnieka divīzijas, lai tādā veidā atvieglotu mūsu dzimtenes aizstāvēšanu." Kurzemi, ko propagandas retorikā sāka saukt par "Kurzemes cietoksni", Hitlers bija iecerējis kā placdarmu hipotētiskajam nākotnes pretuzbrukumam padomju armijai, domājot, ka ar Rietumu sabiedrotajiem līdz 1944. gada nogalei izdosies tikt galā un tad visus spēkus atkal varēs mest pret PSRS. Tikmēr PSRS armija turpināja virzību uz rietumiem, bet Latvijas teritorijā frontes līnija 1944. gada oktobrī nostabilizējās līkloču līnijā no Jūrmalciema līdz Klapkalnciemam. Par spīti niknajām un asiņainajām kaujām, tāda tā ar vien dažu kilometru atšķirību saglabājās gandrīz nemainīga līdz pat Vācijas armijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā, kad frontes līnijas garums bija ap 170 km. 

Staļins un viņa karavadoņi sākumā vēlējās pēc iespējas ātrāku Kurzemes grupējuma iznīcināšanu, taču, redzot pretestību, nolēma aprobežoties galvenokārt ar "cietoksnī" esošo vācu vienību bloķēšanu. 

Kaut Kurzeme kļuva par otršķirīgu karadarbības zonu, nikni padomju uzbrukumi tur atkārtojās regulāri. Lēš, ka kaujās "Kurzemes cietoksnī" krita līdz 40 tūkstošiem vācu pusē karojošo un ap 90 tūkstošiem padomju karavīru. Kurzemi aizstāvēja ap 500 tūkstošiem Vācijas karavīru, tostarp arī latviešu leģiona 19. divīzija. Vēl šajā pussalā bija ieslēgti ap 250 tūkstošiem vietējo, aptuveni 140 tūkstoši bēgļu no citiem Latvijas novadiem, kā arī ap 25 tūkstošiem bēgļu no PSRS apgabaliem. Kā viņi jutās, var nojaust pēc nu jau Liepājā drukātā vācu okupācijas preses orgāna "Tēvija" 1944. gada 17. oktobra ievadraksta, lai arī publikācijas ideja bija cita: "Latgales vairs nav. Vidzemes vairs nav. Zemgales tikpat kā vairs nav. Un nu nav vairs arī Rīgas – Latvijas sirds. Ir atlicis tikai viens mūsu zemes stūrītis – Kurzeme, visu bēgļu māte, mūsu pēdējā cerība un patvērums. Mēs esam patvērušies viņā kā cietoksnī, cīnāmies, upurējam, strādājam, izpalīdzam un ciešam, turklāt labi zinādami, ka šī cīņa nevar būt mūžīga."

"Latvijas Sargs", 1924. gada 21. oktobrī

Jaunburtnieki. Bez satiksmes. Tilts pār Briedes upi pie Semeles kroga tagad galīgi nolietojies. Šo tiltu jau vairākus gadus no vietas mēro un pēta attiecīgi vīri, bet pie darba neviens negrib ķerties. Iet pat baumas, ka tiltu vairs neatjaunošot, bet taisīšot jaunu, ap verstes 5 no Semeles kroga uz Matīšu–Valmieras šosejas, par kādu rīcību iedzīvotāji ļoti sašutuši.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.