1933. gada 29. novembrī. Pirms 90 gadiem Latvijas politiskajās aprindās un sabiedrībā viens no aktuālākajiem diskusiju tematiem bija Satversmes reforma.

Reklāma

Doma par valsts pamatlikuma maiņu, padarot Valsts prezidenta institūciju par visas tautas vēlētu, tādējādi piešķirot tai lielākas pilnvaras, vienlaikus samazinot Saeimas varu un deputātu skaitu, Latvijā cirkulēja kopš 20. gadu vidus. Visā Eiropā bija jūtama parlamentārisma un demokrātijas krīze, kas atbalsojās arī konservatīvā politiķa un sabiedriskā darbinieka Arvēda Berga 1928. gada atzinumā: "Saeima taču neiet!" Sabiedrībā rūga neapmierinātība ar partijiski pārlieku raibo parlamentu, sašķeltību, kas brīžiem paralizēja un novilcināja valstij svarīgu lēmumu pieņemšanu un pavēra plašas iespējas "politiskajiem tirgiem". 

Būtībā jau pie tā bija vainojams pašu vēlētāju brieduma trūkums, taču daudzi Latvijā sāka ilgoties pēc "spēcīgas rokas", tas ir, stipra prezidenta, kas visu sakārtos. 

1933. gada 10. novembrī 19 Satversmes pantu grozījumus Saeimā bija iesniegusi Latviešu Zemnieku savienība (LZS). Tie cita starpā paredzēja tautas vēlētu Valsts prezidentu un pilnvaru ziņā vājāku 50 deputātu parlamentu. 28. novembrī Saeimas Publisko tiesību komisijā par rosinātajām izmaiņām referēja LZS līdera Kārļa Ulmaņa tuvs līdzgaitnieks, nākamais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, bet 29. novembrī šīs sēdes atreferējums bija laikrakstu pirmajās lappusēs. Saskaņā ar "Jaunākajām Ziņām" Bērziņš kā lielākos valsts trūkumus, kuru dēļ Satversme reformējama, nosauca trīs: "Partiju virskundzība, kas izpaužas mazākuma diktatūrā, politiskā izspiešanā, pārvaldes aparāta dezorganizēšanā; tumšajās parādībās, kuras, kopā ņemtas, apzīmējam ar vārdu "korupcija"; pretruna starp tautas un sevišķi jaunatnes nacionālo noskaņojumu un Saeimas nevarību nacionālās politikas jautājumos." Saeima nespējot atrisināt arī valsts saimnieciskos jautājumus, kas novedis pie parlamentārisma krīzes. Citas partijas gan nepiekrita, ka visu var atrisināt, mainot Satversmi tā, kā ieteica LZS. Debates ieilga līdz 1934. gadam un tā arī nenoslēdzās, jo 1934. gada 15. maijā Ulmanis īstenoja apvērsumu un iedibināja autoritāru režīmu, kas ilgtermiņā ne pie kā laba nenoveda.

Kurzemes Vārds, 1923. gada 29. novembrī

Aizpute. Vietējo apkārtni apstaigā kāda no Liepājas iebraukusi pauniniece, kura pārved un pārdod dažāda veida manufaktūru, pa lielākai daļai "ērzac" preci, kā arī lietotas šujmašīnas. Vairāki pircēji ir pārliecinājušies, ka tiek pievilti, it īpaši ar šujmašīnām, kuras ir vecas un nekur nederīgas, tāpat arī drēbes minētai pauniniecei ir vissliktākā materiāla. 

Tā kā minētā pauniniece ar savu jautro mēli prot vienkāršiem ļautiņiem visu labi ieteikt, tad tai, kamēr nebij ar savām viltībām pazīstama, piekritēju arī netrūka. 

Visļaunākais tas, ka nesen atpakaļ minētā pauniniece bij K. mājās pārdevusi kādai E. Dr. pavisam vecu un nederīgu šujmašīnu un pārdevusi par jaunas mašīnas cenu. Visvairāk tiek piekrāpti kalpi un kalpones, kuriem nav tik viegli nobraukt uz pilsētu un pārliecināties turienes veikalos par mantu labumu un cenām. Šīm rebiniecēm būtu jāpiegriež vairāk vērības.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.