9.6 °C
Vislielākais jebkad pa Zemes virsmu staigājušais primāts ir Gigantopithecus blacki, kas pilnībā izzudis aptuveni pirms 295 līdz 215 tūkstošiem gadu. Pētnieki ilgi lauzīja galvas saistībā ar šīs kolosālās būtnes totālo izmiršanu, taču nesen veiktais jaunākais atklājums, iespējams, pilnībā izgaismojis šo noslēpumu. Visticamāk, G.blacki vienkārši nav spējis pielāgoties strauji mainīgajai videi, un tas arī novedis pie tā neatgriezeniskās bojāejas.
Var piebilst, ka pirmās ziņas par gigantopiteka eksistēšanu parādījās 1935. gadā, kad antropologs Ralfs fon Kēnigsvalds kādā parastā ķīniešu aptiekā uzdūrās dīvainam priekšmetam, ko vietējie ļaudis dēvēja par “drakona zobu”, bet kas izrādījās kāda nezināmai izmirušu pērtiķu sugai piederošs molārs jeb lielais dzeroklis. Kēnigsvalds šo pērtiķi nodēvēja par gigantopiteku. Kopš tā laika pētnieku rīcībā nonākuši aptuveni 2000 šādu pārakmeņotu zobu un vēl četri žokļa kauli, kas diemžēl gan ir ārkārtīgi maz, un no tā vien neesot pat lāgā iespējams iedomāties, kā realitātē izskatījies šis gigantiskais primāts.
Nolūkā atminēt G.blacki noslēpumu mūsdienās pētniece Kira Vestaveja kopā ar savu komandu veikusi speciālus pētījumus Ķīnas provincē Guansji, izpētot tur 22 alas un savācot itin prāvu pārakmeņojumu, putekšņu un nogulumiežu kolekciju. Rezultāti apliecinājuši, ka aptuveni pirms 2,3 miljoniem gadu dabas telpu veidojuši biezi meži un dāsna augu valsts, kas attiecīgi nodrošināja ideālus dzīvošanas apstākļus G.blacki un citām primātu sugām, tostarp arī orangutaniem, kam senie gigantiskie primāti varētu būt visradnieciskākie. Taču aptuveni pirms 600 000 gadu apkārtējā vide ievērojami izmainījusies, kas novedis arī pie mežaudzes sastāva būtiskām izmaiņām. Un, lai arī šīs izmaiņas esot nākušas par labu orangutaniem, tomēr tās kļuvušas par lielu problēmu tieši G.blacki.
Apkārtējās vides izmaiņas nostiprinājušas orangutanu spēju adaptēties, savukārt sezonālais klimats, kas noveda pie ilgstošiem sausuma periodiem, kā dēļ sāka pietrūkt augļu, G.blacki piespieda pāriet uz nosacītu rezerves barību – koku mizām un sīkiem zariņiem, savukārt orangutani “pratās” iemācīties baroties ar itin plašu augu, kukaiņu un pat sīku zīdītāju spektru. Rezultātā tieši G.blacki augumam bija izšķiroša loma šīs sugas pilnīgā izmiršanā. Katrā ziņā strauji mainīgā vidē veiklība un mobilitāte faktiski ir vissvarīgākās izdzīvošanas iezīmes, taču aptuveni trīs metrus liels augums un svars līdz pat 300 kilogramiem nedeva iespēju pielāgoties jaunajiem apstākļiem un atrast tajos sev piemērotu barību.
Pētnieki uzsvēruši, ka G.blacki izzušana kalpo kā atgādinājums par to, ka pat šķietami visvarenākās būtnes var kļūt par apkārtējās vides izmaiņu upuriem, un Kira Vestaveja teikusi, ka “gigantopiteka vēsture ir stāsts par seno pērtiķi, kurš neiespēja iet kopsolī ar laiku”.
