“Sāku makšķerēt trīs, četru gadu vecumā,” stāsta Rūdolfs Otto Egle, viens no Latvijas jaunajiem makšķerniekiem, ar kuru interviju esmu sarunājis pēc stundām, jā, jā, tieši pēc stundām, jo Rūdolfam ir 13 gadi un viņš vēl mācās skolā, taču nesen izcīnīja uzvaru 2. posmā Latvijas čempionātā foreļu spiningošanā dīķos, atstājot aiz sevis dažu labu krietni pieredzējušāku vīru, kuram tovakar droši vien negaršoja vakariņas.

“Pirmās zivis, ko sāku ķert, bija raudiņas un plicīši. Makšķerēju ar parastu bambusa makšķeri, tikai vēlāk sāku ķert asarus un līdakas. Dzīvoju tepat pie Lielupes, upe ir tuvu – lai makšķerētu, tālu nav jāiet. Jāsaka paldies tētim, kurš mani iemācīja makšķerēt. Runājot par savu pirmo, lielo noķerto zivi – tā bija līdaka, ko noķēru no laivas uz dzīvo zivtiņu. Līdaka bija 55 cm gara, atmiņas par to joprojām ļoti spilgtas, biju neizsakāmi priecīgs,” atceras Rūdolfs.

Tagad pasaki, kāda bija sajūta, kad izdevās uzvarēt foreļu makšķerēšanā dīķos?

Tas bija pavisam forši. Tās bija izcilas emocijas, un sapratu, ka rudenī varēšu braukt uz pasaules čempionātu.

Kā tu izjūti atšķirību starp makšķerēšanu sacensībās un vienam pašam?

Kad esi viens pats, tad pie upes var pakaifot, ķer savam priekam, bet sacensībās vajag lielāku ātrumu, ir lielāka spriedze, tev vairāk jāpiedomā pie tā, kā zivi ātrāk noķert. Vispār man vislabāk patīk ķert lašveidīgās zivis – tās ir stipras, ātras, tas nav kā ķert brekšus – iebaro, sēdi un gaidi. Kad ķer foreles upē, tev pa to jābrien, zivis jāmeklē, man tas patīk.

Tu fīderē arī?

Dažreiz pavasarī aizbraucu uz Ventu vimbas paķert, vasarā es galvenokārt asarus un līdakas ķeru. Šopavasar esmu noķēris divus lašus Gaujā, vienu lasi Salacā.