Āķīti izvēlas pēc gaumes, pavasarī noteikti smago mormišku spogulīti, siltā ūdenī lieto vieglākas mormiškas.

Lai iepazītos ar to, kas nezināms vai apslēpts, bieži nākas izmantot kādu īpašu paņēmienu, atslēgu vai mūsdienās tā saucamo pieejas kodu. Bet šis kods var nebūt tikai durvīm, internetam vai tā vietnēm, bet arī dabai ar tās pārsteigumiem, vienreizīgumu un noslēpumiem.

Šoreiz par upi, kuru jau gadus četrdesmit jokodamies saucu par savu bagāto līgavu, un ne jau velti. Upe ir zivīm bagāta, un, atrodot pareizo pieejas kodu, domāju, ka bez loma paliksiet tikai tad, kad zivīm mutes būs pilnībā ciet un tās neparko nebūs pierunājamas uz ņēmienu.

Visu cieņu vīriem, kuri zivtiņas māna ar gruntenēm un fīderiem, bet es, Kuldīgas copes spečuka Gunta Kārkliņa samācīts, šo zivi jau gadus desmit ķeru ar pludiņmakšķeri Ventā. Kas tad ir vajadzīgs, lai cope būtu veiksmīga? Pirmkārt, tā ir makšķerēšanas vietas izvēle, jālasa upe, jāmāk saprast – pa kādu trajektoriju zivis pārvietosies un kur piestās atpūsties. Pārvietošanās notiek pa vietām, kurās ir vismazākā straumes pretestība, un straujajos posmos zivis neuzturas, bet izvēlas bedres un atstraumes, kuras veidojas aiz līkumiem, akmeņiem, upes reljefa paaugstinājumiem.