Pirmā ledus “spiediena” noņemšana man šogad notika Burtnieku ezerā. Jāuzsver, ka pirmo reizi pabiju. Lielākie asari aizskrēja... Cope bija laba, tikai rezultāts tāds, ka padižoties īsti nebija ar ko.

Pirmdiena. Sēžu darbā, un telefons ārdās ārā, jo copes ceha kolēģis Arturs Stauga ir uz ledus Kurzemē. Mega līdaka uz bļitkas, kupraini asari un komentārs, ka cope bijusi izcili laba. Strādāju divreiz cītīgāk, tik cītīgi, lai trešdien izbrīvētu brīvu dienu. Divas nepacietības pilnas dienas, un trešdienas rītā mēroju ceļu uz Kurzemi. Gribēju rakstīt, ka šoreiz stāsts par kimlakiem, bet nesen saņēmu piezīmi, ka kimlaki aug tikai Alūksnē, tad Kurzemes lielos asarus saukšu par kukuļiem. Kurzemnieki, jums jādomā savs termins, kā dēvēt lielos asarus.

Ja gadās iepriekš plānots, gaidīts copes brauciens, tad viss ir maksimāli sakārtots – makšķerītes sasietas, kaste sakrāmēta, brokastis, tēja, pusdienas. Uz ielas sagaida sals, super daudz sniega. Ekspektācijas milzīgas, nu vismaz Staugas kungs tādas šo dienu laikā ir radījis. Tādēļ braucam kopā ar operatoru, kurš varētu radīt arī videostāstu. Kuram gan nepatīk zivīgi copes video? Tāls un visai ilgs ceļš, jo vietām migla tik bieza, ka pretimbraucošos auto mana tikai tad, kad tie pietuvojušies pavisam tuvu. Norunātajā vietā esam laikus, jo vēl ir pustumsa. Ekskursija pa mazu, bet skaistu Kurzemes pilsētiņu Priekuli, kurā mitinās Salmo ziemas eksperts Arturs Stauga. Šeit vēl aukstāks un vēl vairāk sniega. Bet ar katru minūti rīts kļūst skaistāks un skaistāks. Kas par saulrietu! Miglas mākoņi pa zemi staigā. Pasakaini! Vēl nesākusies, šī cope jau ir izdevusies, jo acīm bauda sagādāta, bet mēs vēl pat neesam sākuši ķert zivis.