Asari copēja labi un uz visu. Sen tādu azartu nebiju sajutis no nelielu asaru copītes, bet laikam biju baisi noilgojies pēc zemledus copes. Pašu procesu sanāca izbaudīt pilnībā. Bez mums uz ledus bija manāmi vēl trīs makšķernieki.

Notika tas pamazām un vairāku gadu garumā. Galvenais iemesls bija tas, ka bija grūti izturēt visu ziemu bez makšķerēšanas. Dažas reizes uz ledus biju bijis bērnībā ar tēti, bet tāda соре mani neuzrunāja. Tāda pirmā mērķtiecīgā cope no ledus man sanāca tikai 2007. gadā. Bija februāra beigas, vēl kārtīga ziema, un ezerus klāja ledus. Es jau biju tik ļoti noilgojies pēc copes, ka pierunāju brāli Raimondu uz kopīgu izlūkcopi no ledus. Ne mums bija inventārs, ne zināšanu, nekā. Bet bija vēlme doties izlūkgājienā un paskatīties, vai varam ko noķert no ledus. Tā to atminas mans brālis Raimonds.

Raimonda Garā piezīmes, 2009. gada marts: “Kādā jaukā ziemas rītā mums ar brāli radās spontāna ideja aiziet uz Ķīšezeru un paskatīties, kā sokas zemledus makšķerniekiem. Protams, sākot taisīties uz iešanu, radās doma, ka var taču paņemt līdzi arī ziemas makšķerīti. Paskatoties uz tās auklu, nācās vien nopūsties - vismaz 0,3 mm! Nedaudz parakņājoties vasaras makšķerēšanas somas saturā, izdevās atrast 0,17 mm auklu, kas tomēr labāka nekā 0,3 mm. Kā ēsmu pielikām klāt balto tārpu imitējošu mormišku. Lieki piebilst, ka ledus urbja mums nebija, nekādas ēsmas (tārpa, baltā tārpa, trīsuļodu kāpura) mums nebija.