Ja es būtu tā, kura nospiež elektriskā zāģa vai kāda nu tur cita nepieciešamā rīka pogu, lai tas sazāģētu Andreja Upīša pieminekli beidzot un uz visiem laikiem (?) divās daļās kā kazlēnu kādu, es, visticamāk, pirms tam noģībtu no pretīguma.

Noskūsim Imanta Ziedoņa matu ērkuli, norausim Ojāram Vācietim beretīti, samalsim lupatās Mirdzas Ķempes sarkano mēteli, Jānim Peteram aizliegsim lasīt tautasdziesmas, nu, vispār to bagāžu, kas maisās pa kājām no okupācijas laika. Tad beidzot mēs, mēs, tagadnes iedomu pīlāri, būsim remdējuši savu talanta iztrūkumu, viduvējību un stulbumu. Pie reizes ar pateicības žestu piešūsim Mārai Zālītei kādu bāreni adopcijai. 

Lai cik banāli un nožēlojami būtu par šīm režīmu batālijām izteikties, šī tā saucamā attīrīšanās nav klimatneitrāla. 

Tagadnes elsoņi un censoņi nevis piešķir literatūrzinātnei un vēstures pētniecībai finanšu līdzekļus, bet ļauj dažnedažādām troikām apķēzīt mūsu nebūt ne tik garo mākslas un literatūras kultūrslāni.