"Pulksten sešos piecpadsmit esi gatavs, tev atbrauks pakaļ," man saka Nacionālās gvardes bataljona "Svoboda" karavīrs ar segvārdu Vijs. Slaidais tumšmatis ir saulē iededzis, uz pleca tetovējums, kas labi apskatāms karstā laika dēļ. Pēdējās dienās daudzviet Ukrainā, arī Donbasā, pieturējies vairāk nekā 30 grādus liels karstums. 

Tas nomocījis ļaudis, un man nākas domāt, kā šādos apstākļos jūtas karavīri pilnā ekipējumā ar uzkabi, bruņuvesti, ķiveri un ieroci rokās. Lielākā daļa tāpēc jau pēc neilga laika ir nometuši kādus kilogramus no sava svara – arī bez pārdzīvojumiem un stresa neiztiek gandrīz neviens.

Vijs man iedevis karavīru bikses, mugursomu un vieglu auduma cepuri ar platām malām. Vēlāk saņemu arī bruņuvesti un ķiveri. Pārkāpju no Vija automašīnas busiņā. Tajā tiek iekrautas trīs munīcijas kastes, lādiņi rokas prettanku granātmetējam "RPG", pāris lādiņi granātmetējam "Carl Gustav", dzeramā ūdens pakas, nedaudz pārtikas. Pievienojas bataljona rotas komandieris Aleksandrs ar segvārdu Bess, 51 gadu vecais Jurass (segvārds), vēl viens izteikti slaids un sīksts karavīrs ar vismaz pāris nedēļu neskūtu bārdu un kopā ar mani no Kijivas atbraukušais 29 gadus vecais Dmitrijs, kas kādreiz bijis pat Ukrainas čempions boksā.

Ilgais ceļš uz fronti

Mums jāmēro vien kādus 80 kilometrus garš ceļš, lai nokļūtu pie "Svoboda" bataljona rotas frontē. Sākumā šķērsojam Kramatorsku un Slovjansku. Abas pilsētas šķiet vēl tukšākas nekā jelkad iepriekš. Ir tikai nedaudz pāri pulksten septiņiem vakarā, bet cilvēku ielās gandrīz nav. Uz ceļa pārsvarā automašīnas ar karavīriem. Tās iezīmētas ar baltiem krustiem.