Tāpat kā no lauku apvidiem tradicionālās ainavas izzūd telefonstabi un siena gubiņas, tāpat kā pilsētās izkūp kā nebijuši agrāk sabiedriskā transporta pieturvietās un ielu krustos raksturīgie avīžkioski, tā katastrofāli krītas rudzu maizes ēdāju skaits. 

Mēs, latvieši, vispār izmirstam ar knapi 13 tūkstošiem jaundzimušiem gadā, un jaunatne atsakās no tautiskām ieražām un vērtībām, dodot priekšroku ievazājumiem no citurienes. Rupjmaize, smērējot virsū sviestiņu, ir goda vietā tikai pārtikušāko senioru maltītē, un "Ķelmēnu" vai "Lāču" maizes lielie kukuļi iegulst mūsu rokpeļņu bagāžā, lai tālumā, ārzemēs aukstumskapī tiem glabātos mīļas atmiņas no dzimtenes. Pašmāju jaunie ļaudis vesternizējas, ar labu apetīti, atšķaidot ar kokakolu, štopē makaronus ar sieru, picas, vistas nagetus, burgerus, itāliski amerikāniskas ātrās ēšanas kultam piederīgo, lētā gala neveselīgo paiku.

Bet nupat pienākušas kūpošas ziņas, ka mangāna rūdā kaltā un ar skoču salipinātā 

valdība beidzot atradusi saprātīgu ieguldījuma veidu nodokļu maksātāju līdzekļiem un lēmusi par 300 tūkstošiem eiro popularizēt Latvijas rudzu maizi skolu audzēkņu vidū, sākot no bērnudārzniekiem,

pirmziemniekiem, beidzot ar 9. klases skolēniem. Diemžēl vēlākos tīņa gados garšas kārpiņas ir jau tiktāl bojātas, ka ģimnāzista vecumā ēšanas paradumi vairs nav salaužami un ēdājs – nepāraudzināms. Ar daudzkārt lielākām summām par maizītei atvēlētiem trīssimt tūkstošiem valdība atbalstījusi migrantus, subsidējusi pētījumus par salātu gatavošanu un indiešu kurjeru iedzīvošanos mūsu valstī un izsniegusi mistiskiem, cilvēkus traumējošiem vides objektiem un citām figņām, kur dotie eirīši ir elementāri noplītēti.