Ļoti daudzās, ja ne visās valodās ir kāds interesants paņēmiens, kā kaut ko uzsvērt, pateikt, ka kaut kas bijis ļoti labs vai, gluži pretēji, ļoti slikts, mazs, liels u. tml. To panāk ar atkārtojumu. 

Piemēram, šādi: "Finanšu ministrs nemaz, nemaz nezināja, kā dzīvo parastie cilvēki." Vai šādi: "Televīzijas ziņās atkal un atkal stāstīja par vidējās algas pieaugumu, labi zinot, ka liela daļa strādājošo par vidējo algu var tikai sapņot."

Citiem vārdiem sakot, kaut ko atkārtojot, var pasvītrot, cik tas būtiski, vai vismaz censties par to pārliecināt pārējos. Un tieši tā var uztvert visnotaļ cienījamās ekonomistes, ekonomikas doktores, Latvijas Universitātes profesores un Zinātņu akadēmijas īstenās locekles Innas Šteinbukas uzsvērtos atkārtotos vēstījumus, ka Latvijas ekonomikai patiesībā klājas gluži labi. 

Tikai (!) nevajagot skatīties uz tām valstīm, kam klājas labāk, bet jāskatās uz tām valstīm, kam klājies sliktāk. 

Un tad Latvijas situācija nemaz nešķitīšot drūma.

Kaimiņam govs nosprāgusi...

Profesore Šteinbuka atrodas nenoliedzami sarežģītā situācijā, ko nepadara vienkāršāku sen pie varas bijušu politisku spēku nepieciešamība uzvarēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, pat ja būs jāiegalvo, ka neveiksmes ir veiksmes un neviens cits tāpat labāk nedzīvojot. Viņas zināšanas un pieredze ļautu visai kritiski spriest par Latvijas ekonomikas sniegumu un pieļautajiem trūkumiem, kāpēc tas nav bijis labāks.