Laikmetīgā māksla. Vai griezīs, septiņreiz nenomērot?

Esam Eiropā un viss, kam vēsture pieskaras ar smalku burvju otiņu, atklājas gluži ne tā, kā redzam laikmetīgās mākslas kontekstā. Ne visi sajūsminās par Rīgas domei pielipušo atklāsmi, ka šobrīd vislabāk būtu pāršķelt Andreja Upīša tēlu, pieminekli pārdalīt, turpinot iemūžināt varenu kolaborantu un rakstnieku, kurš savulaik saņēmis Staļina prēmiju par tik daudzināto romānu “Zaļā zeme”.

Sandra Vensko, dzejniece, publiciste

Foto: No personiskā arhīva

Iedvesma, ko radījis karš aiz Eiropas Savienības robežām, uzkarst, pieņemas spēkā, ja vien nenāktu prātā domas, ka ar mirušajiem karot ir ērti un neviens dubultā jau nemirst. Kolaboracionisms vai nodevība ir katra cilvēka personīgs skatījums uz dzīvi, un tas nekādi neuzrādās pieminekļa pārveidojumā. Nez vai šāds vandalisms pret pieminekli kaut ko izmainītu cilvēka apziņā. Vien šķitums, ka pieminekļu pārveidošana uzlabos, teiksim, sarunas literārā valodā, vairos patriotismu.

Piemineklī ir saskatāmi vaibsti, kuros redzams kaut kas no vadoņa, no laika, kurā dzīvoja vairākas paaudzes, lasīja, radīja literatūru, mākslas darbus un dungoja par četriem baltiem krekliem. Vai mīlēja Upīša uzrakstīto, ekstāzē lasīja priekšā cits citam tekstus, ko rakstnieks bija radījis? Kur likt radīto tēlu, kuram tik ļoti simpatizēja savulaik būt par sociālistiskā reālisma skolotāju, ka rakstnieks bija gatavs atdot Latviju un justies varens? Vai šodien lasītājiem vajag bagātu un tēlainu valodu, kāda tā bija Upītim, īpaši, ja ikdienā viena vienīga steiga un ne visai labas latviešu valodas zināšanas? Pie horizonta vīd vieglā valoda un, esot draugos ar mākslīgo intelektu, bez pamatzināšanām var palūgt padomu par autoru, darbu, politisko piederību.

Tik sāpīga tēma kā kolaboracionisms ir smags akmens kaklā rakstniekam, viens pārzāģēts piemineklis paraus vaļā novadējušos straumi, kur peldēs mirušie. Arī tie, kuri centās nīdēt latvisko garu. Latvijai ir sava valsts valoda, un to zināt ir katra inteliģenta cilvēka pienākums, tāpēc cieņas jautājums ir par darbībām, kā padarīt sabiedrību empātisku pret latviešu valodu, saaugt ar to caur literatūru. 

Vēl ir jautājums, kā nonākt pie skaidrības, vai valoda un nodevība ir kaut kā saistīti jēdzieni?

Karš Ukrainā ir radījis ļaužu domas un pieņēmumus, ka nu tapis skaidrāk redzams, kādu vēlamies labu valsti. Sociālistiskais reālisms bija kā dogma, kā pavēle rakstīt pareizi, radīt pareizi. Kāpēc Upīts jāpāršķeļ? Varbūt tāpēc, ka viņš bija liela kalibra partijas aktīvists un pats izvēlējās uzņemties atbildību un noteikt, kura puse viņam svarīgāka – labā vai kreisā, sirdspuse, neprātojot, kur īsti mitinās labā jeb rakstnieka dvēsele? Tādas mērauklas, tiesa, nez vai būtu loģiskas, jo šie labs/slikts procesi nav atdalāmi.

Pretstāve tagad nav par Upīti, bet par tēlnieku Albertu Terpilovski, kurš sevi nekādi nespēj aizsargāt. Lēmumus pieņem citi, un tā karš pašu mājās vairs nav par kolaboracionismu, bet gan par to, kurš atraktīvāk sazāģēs Upīti, toties valoda var pagaidīt. Filozofiskā šķirtne – kas ir labs un kas ir ļauns? Ja nopietnais kļūst grotesks, teju kā smejamais gabals, humoreska, tad patiesībā šis gadījums ir skumjš pēc būtības. Sadalīt pieminekli, cilvēka piemiņu nevērtējot, vien nosakot – te būs labais un šeit sliktais. Piemineklis rada iespaidu par skarbu un nesatricināmu ideoloģijas nostiprināšanos, vējš, ko tēlnieks apstādinājis, ir ieķēries matos, drēbēs, kaut kas tik autoritārs un vienlaikus skarbs kā dzīve. To vairs nav jēgas šķelt. Lai kur un kas ar Upīša pieminekli notiktu, sazāģēšanas akts nemainīs kara gaitu cilvēka iekšējā pasaulē. Būs par vienu Rīgas vides objektu vairāk. Jautājums, vai tas vairs būs Terpilovska darbs, kurš tēlnieciskos portretos iemūžinājis Eduardu Smiļģi, Ģedertu Eliasu, Pēteri Pētersonu, Emīlu Melderi, Raimondu Paulu. Ja nu vienīgi laikmetīgās mākslas performance ar klāt neesošajām personām slēpsies atziņā, ka darbiņš nodarīts.