Es pats savām acīm redzēju, kā japāņi apēda vismaz 100 karagūstekņu...

Viena no būtiskākajām parādībām saistībā ar japāņu militārismu un no tā izrietošo imperiālismu, ir nenoliedzamais fakts – varas militārisms neglābjami ietekmēja ikviena japāņu karavīra domāšanu un līdz ar to arī rīcību gan jau krietni pirms 2. Pasaules kara, gan tā laikā. Un tas diemžēl izpaudās ārkārtīgi nelāgā veidā.

Ar Busido kodeksu sirdī

Kopš 19. gadsimta beigām Japāna pārliecinoši sekoja citām pasaules lielvalstīm virzienā uz savas koloniālās impērijas izveidošanu un uz šo mērķi gāja tikpat agresīvi kā tās citas. Tostarp atšķirībā no citām pasaules valstīm Japāna vēlāk neratificēja 1929. gada Ženēvas Konvenciju par izturēšanos pret karagūstekņiem. Tiesa, Japāna bija ratificējusi 1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas, kas arī pauda par attieksmi pret karagūstekņiem, turklāt tā dēvētajā Japānas impērijas proklamācijā bija pausts, ka japāņu karavīriem jāpieliek visi pūliņi, lai uzvarētu karā, taču vienlaikus nepārkāpjot starptautiskos likumus.

Japāņu vēsturnieks Juki Tanaka paudis, ka Pirmā japāņu–ķīniešu kara laikā japāņi atbrīvojuši 1790 ķīniešu karagūstekņus, tiklīdz viņi parakstīja solījumu pēc atbrīvošanas vairs nekad neņemt rokā ieročus cīņai pret japāņiem. Bet pēc 1904.–1905. gada krievu–japāņu kara, kurā, kā zināms, Krievijas impērija piedzīvoja apkaunojošu sakāvi, japāņi atbrīvoja visus aptuveni 80 000 krievu karagūstekņu, turklāt vēl saskaņā ar Hāgas konvenciju izmaksājot viņiem darba algu par gūstā pavadīto laiku. Līdzīgā veidā japāņi rīkojušies arī 1. Pasaules kara laikā, turklāt minēts, ka daudzi eiropieši (galvenokārt – vācieši) pēc atbrīvošanas nemaz neesot gribējuši atgriezties mājās un pēc kara labprāt palikuši uz dzīvošanu Japānā, uzskatot, ka tur dzīves apstākļi ir ievērojami labāki nekā mājās un vispār Eiropā.