4 °C
"Post scriptum" (P.S. jeb "pēc uzrakstītā") nav tikai "Kultūrzīmju" 10. jūlija numura 6. lappusē publicētā raksta "Virpotāji un kaķi" pēcvārds. Drīzāk – papildinājums un vispārinājums ilgstošākām pārdomām par kritikas un mākslas attiecībām.
Ļaujos Ievas Pitrukas aicinājumam izvērst diskusiju "par kritikas lomu un uzdevumiem mūsu kultūras telpā", kas pausts komentārā par Zanes Radzobes publikāciju "Tālāk?" vietnē "Teātra Vēstnesis".
Šādas diskusijas nepieciešamību pastiprina Margarita Zieda rakstā "Sajust, ko tas nozīmē – būt cilvēkam" ("kroders.lv"). Viņa par Vācijas teātru likstām raksta: ".. nācās domāt – kurā brīdī teātra kritiķi savā vērtību sistēmā ir aizvirzījušies kaut kādā paralēlā pasaulē? Paraujot sev līdzi visu teātra praksi. Un padarot teātri nevajadzīgu ļoti lielam skaitam cilvēku." Vai mums jānonāk vācu pieredzei līdzīgā situācijā, lai sāktu rīkoties? Šādu procesu eskalācijas sekas Latvijā var būt smagākas. Iznīcinot kādu teātri, panākot, ka to izrādes vairs neskatās, radīsies jautājumi, kāpēc kultūru finansēt, ja tā neinteresē? Vai spējam atklāti un principiāli pārrunāt, kā Latvijā nekopēt strupceļu, kurā Vācijā nonākuši vācu kritikas norādes centīgi īstenojušie mākslinieki, kas nozīmētu arī novērst ".. nebijuša mēroga diletantismu, kas ieņēmis vācu teātri"?
Laiku pa laikam kāds retoriski/šķelmīgi jautā: vai, iestudējot izrādes, orientēties uz kritiķiem jeb skatītājiem? Ja izrādes ir populāras, daļa no kritiķiem tās uzskatīs par sliktām, jo teātri iztop "publikas gaumei". Piemēram, milzīgā interese par Jaunā Rīgas teātra iestudējumiem šķiet nosodāma, bet savulaik konstatētā apmeklējuma samazināšanās Nacionālajā teātrī arī tika nopelta. Šāda atšķirīga attieksme veido ko līdzīgu Lennebergas Emīla "nedarbu dilemmai": maz vai daudz skatītāju (nav naudas vai tā ir), vienmēr ir slikti! Ja būs "nepareizas izrādes", taps negatīvas recenzijas, neizvirzīs "Spēlmaņu nakts" balvām un to teātriem pārmetīs. Ja izrādes tiek nominētas, skatītājs to var ignorēt, jo "man nepatika", "nebija izcila". Un teātru "Emīls" nesapratīs to, kā vajag.
Ir prieks par katru citās valstīs pamanītu Latvijas teātru sniegumu. Taču vai vērts radīt izrādes festivāliem vai viesizrādēm, ja tās neskatās savējie? Vai progresīva avangarda kritika novedīs teātri dziļā krīzē (kā vācu zemēs), ja praktiķi pakļausies vadošajām norādēm? Kāda ir kritiķu atbildība par sekām? Vai mūsdienu recenzēšanā joprojām vajadzīga mākslas tiesāšana ideoloģisku nostādņu atšķirību dēļ? Vai recenzentam svarīgāk pašapliecināties? Ja vairs neiestudētu izrādes, to pamanītu. Bet, ja vairs nepublicētu kritikas (cik šausmīga doma!), cik daudziem tās trūktu?
Prasības kritikai mainās līdz ar kardināliem sociāli politiskiem satricinājumiem. Visticamāk, patlaban vajadzīga plaša ārpusnozares pieredze, lai personīgi izprastu cilvēku/procesu sarežģītību (ne tikai to, kas no grāmatām "paņemts"). Nav jāpieņem visi ideju strāvojumi, bet jāsaprot un jārespektē tie. Būtiski ir spēt bez pārākuma izrādīšanas diskutēt par izrādēm. Kā visnozīmīgāko uzskatu vērtētāju labticīgu godīgumu.
Pēc vērtēšanas dižķibeles "Spēlmaņu naktī" – Latvijā un citās valstīs ilgstoši iecienītās JRT izrādes "Garās dzīves" noniecināšanas (apgalvojot, ka izrāde ir tikai etīdes studentu līmenī), šķita, ka nekas neveiksmīgāks mūsu kritikā vairs nevar būt gan. No kļūdām būtu jāmācās, nevis tās būtu jāatkārto jaunās skaņās? Vai tomēr varam vēl sliktāk?
Ieva Pitruka jautā – "cik objektīvi teātra kritiķe ar neslēptu nelabvēlību pret JRT .. spēs izvērtēt un sadalīt "Spēlmaņu nakts" balvas"? Lai kā lemtu, pēc publikācijas "Tālāk?" diemžēl būs iespējams žūrijas lēmumus kritizēt. Ja JRT izrādes netiks nominētas, tad – "tā bija plānots, mēs jau to zinājām", bet, ja tiks, – "piekāpās tomēr!". Vai cita Emīla "nedarbu dilemma"? Cerams, ka žūrijā iekļautie godprātīgie profesionāļi lems, mainot līdzšinējo skatījumu uz konstatēto problēmu risinājumiem.
P.S. Lūdzu uzskatīt šā raksta un JRT izrādes "Post scriptum" (2022) līdzīgos nosaukumus par nejaušu sakritību.
