Kas mēs viens otram un cits citam? Draugi? Sabiedrotie? Sāncenši? Atriebēji? Revanšisti? Tiesneši?

Viss zaudē nozīmi kara apstākļos, kad iebrucējs, okupants maina visu parādību jēgu. Bērnus dzemdējusi māte ņem ieroci un iet nogalināt tos, kuri apdraud dzīvību. Nenormālība idejas griestos, vienīgā pareizā rīcība pagraba sijās.

Tomēr, nolaižoties no augstajām dimensijām, jāsecina, ka pret ļaunumu iespējams cīnīties vienīgi ar ļaunuma sējēju ieročiem. Parunāsim pēc kara – kā cilvēce tik tālu deģenerējās savā izļukušajā cilvēkmīlestībā bez morāles ass. Jo ikkatra šodiena liek revidēt īstenības situāciju. 

Katru nenormālību zināmā laika periodā iespējams pieņemt par realitāti. 

Ir mazi atelpas brīži, kad maijs ar savām dzīvības gavilēm spēj stāstīt par pasauli, kāda mums tika dāvināta, bet tie ir īsi mirkļi. Nāk jaunas anomālijas, un tu apbrīno ļaunuma iztēles neizsmeļamību.

Slepkavas un upuri tiek mainīti vietām, atgriežas nekad un nekur nepazudušais antisemītisms, jo tas ir tik "dabiski" laikā, kad ar visas Rietumu civilizācijas akceptu genocīds pret ukraiņu tautu uzņem apgiezienus.