Diezi vai laikā, kad Hitlera kareivju kolonnas iemaršēja Čehoslovākijā, daudzi aptvēra, ka šī Rietumu demokrātiju vājuma izpausme liek pamatus priekšā esošajam Otrajam pasaules karam. 

Tas noslēdzās ar lielākajām militārajām sadursmēm cilvēces vēsturē, milzīgiem cilvēku un īpašumu zaudējumiem. Arī Latvijai, kas zaudēja ne tikai galveno kapitālu – izglītotus, čaklus un talantīgus cilvēkus, bet arī savu neatkarīgo valsti, ko izdevās atjaunot tikai pēc pusgadsimta, 1991. gadā. Lieki teikt, tam var nepiekrist tikai aklais, ka ilgās okupācijas sekas mēs redzam un sastopam ik uz soļa. Iespējams, redzīgs bijis tas, kas vēl 1991. gadā teica, ka pilnīga atsvabināšanās no nebrīves sekām prasīs vēl 50 gadus. Vai diskusijas par krievu okupantu pieminekļu novākšanu un lēno pāreju uz 100% latviešu valodas lietošanu visās sfērās līdz šim laikam to neapstiprina?