Ir skaidrs, ka viens no simboliem 2024. gada Latvijā bija "Rail Baltica" sāga. Mazāk skaidrs, vai politiķi paši apzinās ar šo projektu saistītās situācijas traģikomiskumu. Ja sākas publiska vainīgo meklēšana, tad principā par vainīgo var nozīmēt gandrīz jebkuras lielākas partijas pārstāvi vai partiju kopumā. Proti, projekta mūžs ir jau tik cienījams, ka, ja ne satiksmes ministra vai premjera, tad vismaz koalīcijas partijas (tātad līdzvainīgas…) lomā pabijuši daudzi. 

Citiem vārdiem sakot, neviens īsti droši nemaz nevar svētā sašutumā kritizēt politiskos konkurentus, jo var dabūt pretī atgādinājumu žanrā "bet jūs paši arī…". Nav no svara, cik kuram šajās vārdu kaujās objektīvi ir taisnība – visu acīmredzot izšķir un priekšvēlēšanu laikā izšķirs tas, kurš kliegs biežāk un skaļāk.

"Rail Baltica" projekts lielā mērā ir diagnoze mūsu politiskajai elitei vispār, precīzāk sakot, tās šaurumam. 

Cilvēki dreifē starp partijām, starp vadošiem amatiem, tādējādi mēs runājam par samērā nelielu cilvēku loku, kuri pamanījušies būt klāt visos lielākos, atvainojos, sūdos.

Situāciju pasliktina tas, ka acīmredzot iebaidīta ir elites relatīvi jaunākā daļa. Vismaz teorētiski varētu būt tā, ka jauniņie atzīst savu (pašu partijas) vecāko kolēģu atbildību un dārgos kolēģus sūta meklēt citu darbu. Tomēr tā nenotiek. Arī tie politiķi, kuriem patiešām ir objektīvas tiesības distancēties no savārītajām ziepēm, jūt dīvainu pienākumu – ja kritika vērsta pret viņu partiju vai partijas biedriem – spirināties pretī ar nepārliecinošiem attaisnojumiem. Tātad Latvijā patiešām daudzās jomās ir demokrātija, bet demokrātijas nav partiju iekšienē.