Tas bija varens skats, kad Saeimas simts kā ziloņu bars vēlās lejup pa lielajām kāpnēm pusdienas pārtraukumā uz ēdnīcu. Vieni lēca pa div, pa trim pakāpieniem, otri nesās šņākdami, trešie lāčoja, gatavodamies likt lietā elkoņus cīņā par pirmajām vietām rindā pie ēdamā vitrīnām.

Attapīgākie un ēdelīgākie bij aizjoņojuši piecas minūtes pirms zvana, deleģējot blakussēdētājiem tiesības reģistrēties – tikuši garām kolēgām, jau krāva virsū uz paplātēm pilnus verdošas zupas šķīvjus. Vienīgi frakciju pārziņi iepeldēja kopgaldā cēli kā gulbji. Jurēvičam, Tavaram, Rokpeļņu Harim, Iļjičam – Ļeņinam kā naudīgākajiem un maksātspējīgiem klientiem porciju dalītājas arvien pietaupīja labākos kumosus un siltāko viesmīlību.

Bet šoruden, atgriezušies no vasaras suņu dienām, nepatīkami pārsteigti, nespēcīgās dusmās izsalkušie parlamentārieši kabinetos spārda papīrgrozus, bungo ar dūrītēm pa dokumentu skapjiem, rībina rakstāmgaldus – centrālais objekts Mieriņas valstībā, ēdināšanas punkts, ir ciet!