Kāpēc mēs gribam būt patstāvīgs novads, kāda ir mūsu, parasto iedzīvotāju, motivācija pieprasīt atpakaļ savu karogu, savu novadu? Pretstatā lēmumu pieņēmēju viedoklim, ka viss ir un būs labi, ka viss ir jācentralizē, nevis jāsaskalda, jāekonomē, nevis jāpārtērē, ka, lēmējvaras vārdiem izsakoties, iedzīvotāju kopienu neapmierinātība ar administratīvi teritoriālās reformas rezultātu ir pseidoproblēma.

Pretēji iedzīvotāju vairākuma iebildumiem

Ar Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pieņemšanu un tā spēkā stāšanos 2020. gada 23. jūnijā noslēdzās administratīvi teritoriālā reforma, kuras izvirzītais mērķis bija izveidot ekonomiski attīstīties spējīgas teritorijas ar pašvaldībām, kas spētu nodrošināt kvalitatīvas un pieejamas funkcijas, pakalpojumus. Novada robežas tika mainītas bez dialoga un pretēji iedzīvotāju vairākuma iebildumiem, tādējādi pārkāpjot Eiropas pašvaldību hartas 5. pantu par konsultāciju nepieciešamību ar vietējo kopienu robežu maiņas gadījumā.

Diemžēl jāsecina, ka šobrīd daļa novadu ap Rīgu (bijušie Babītes, Carnikavas, Ozolnieku, Garkalnes un Ikšķiles novads) nav apmierināti ar reformas rezultātu – neapmierinātība izpaužas domju un iedzīvotāju kopienu aktivitātēs, lēmumos un aicinājumā par korekcijām atvērtajā Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā. Šeit mēs nerunājam par atsevišķu indivīdu kaprīzēm, bet par nozīmīgas Latvijas iedzīvotāju (vēlētāju) daļas izteiktu neapmierinātību un prasību pēc kvalitatīva dialoga ar lēmējvaru, par izsvērtām korektīvām darbībām.