Pēc tam kad Rēzeknes novada Gaigalavas pagastā 7. septembrī nokrita Krievijas "Shahed" tipa bezpilota lidaparāts un izrādījās, ka Latvijas Nacionālie bruņotie spēki situāciju bija "monitorējuši", taču netika pieņemts lēmums nedz šo dronu notriekt, nedz pacelt gaisā Latvijā dežurējošos NATO iznīcinātājus, sabiedrībā izskanēja daudz kritikas un jautājumu. 

Savukārt šonedēļ ironiskus komentārus izpelnījās otrdienas notikumi – vispirms tika ziņots, ka Latgalē nenoskaidrota "lidojoša objekta" dēļ debesīs pacelti NATO iznīcinātāji, bet vēlāk izrādījās, ka tas bijis putnu bars. Kādi ir karā izmantotie droni jeb bezpilota lidaparāti, kādas iespējas tie sniedz kaujā un kā tos notriekt – par to mana saruna ar Nacionālo bruņoto spēku Gaisa spēku Mācību centra komandieri majoru Modri Kairišu.

Gandrīz katrs liels karš atnes novitātes militārā ziņā. Pirmajā pasaules karā zirgus nomainīja pašgājēja bruņutehnika, Otrajā pasaules karā aviācija nodemonstrēja savas spējas, bet Krievijas karš Ukrainā ir arī dronu uzvaras gājiens...

M. Kairišs: Jā, bet es gribu piebilst, ka pirms Pirmā pasaules kara parādījās arī ložmetēji. Armija jau visos laikos bijusi konservatīva. Sākumā domāja, ka ar vienu ložmetēju pietiks uz kādiem 100–200 cilvēkiem. Pēc tam viens ložmetējs parādījās uz 30 cilvēkiem un pat desmit. Tas izmainīja kara gaitu. Fronte bija apstājusies, līdzīgi, kā tas ir tagad Ukrainā. Tīreļpurvā un citur Pirmajā pasaules karā fronte stāvēja uz vietas daudzus mēnešus. Abas puses lēma, ko nu tagad darīt. Vācieši izdomāja mazo vienību taktiku: ka 

nevis pulks ar urrā saucieniem skrien uz pretinieku ierakumiem, bet 20–30 speciāli apmācīti cilvēki naktī piezogas pie pretinieku ierakumiem un ar ložmetējiem, mašīnpistolēm, granātām iztīra ierakumus. Mūsdienās taktika ir identiska.

Jūs pieminējāt bruņutehniku. Visi saprata, ka tas ir lielisks līdzeklis, kā pārraut fronti. Un Otrajā pasaules karā uz to balstījās taktika. Sakoncentrēt tankus un uz priekšu. Tāpat visiem kļuva skaidrs, ka karā var uzvarēt tikai tad, ja ir gaisa atbalsts. Vācijas rūpniecība un daudz kas cits tika noslaucīts no zemes virsas ar aviāciju. Ja sprāgstvielas pārrēķina Hirosimas atombumbās, tad uz Vāciju no 1943. gada beigām katru mēnesi nometa vairākus desmitus atombumbu. Vienlaikus izrādījās, ka aviācija ir lielisks līdzeklis, kā cīnīties ar sauszemes spēkiem, pret tankiem. Pēc Otrā pasaules kara visiem bija skaidrs, ka, ja nekontrolē gaisu, uzvarēt karā nevar.