Vispārzināms, cik atmiņa ir sarežģīta un daudzslāņaina parādība. Pasaulē to pēta daudz un dažādu nozaru zinātnieki, arī trūcīgi balstītajā Latvijas zinātnē šis un tas parādās. Tomēr jau gadu desmitus uzvarošais zīmols ir "Trauma". Pēcgalā secināts, ka visa dzīve ir trauma. 

Šis šļaugi plīvais karogs daudziem ļaudīm ir apnicis līdz nelabumam. Dīvainā kārtā vissliktāk pārvarētā trauma, manuprāt, izrādījusies sovjetisma domāšanas un dzīvošanas trauma. Tas Latviju biedējoši vieno ar asiņaino Krieviju.

Divkosība, liekulība, meli, alkatība un blats taču elementāri pārverkšķījušies nepotismā, korupcijā, lobismā un nesatricināmā varas visatļautībā. Taču, gluži kā Padomju Latvijā, plašās tautas masas ir apātiskākas par bruņurupuču koloniju. Arī tas vieno Krieviju ar mūsu valsti. To, kur noved tautas līdz vienaldzībai izkurtējies izmisums, mēs ikviens varam pārliecināties, visgudri vērojot drausmo karu Ukrainā. 

Vai pie vājprāta, līķiem, sakropļotiem cilvēkiem, drupām, netīrumiem, agonējošas dabas ir iespējams pierast?