Lai kaut cik vērā ņemami uzlabotu stāvokli Latvijā un tuvotos attīstītajām Eiropas valstīm, katru nākamo dienu būs jāspēj izdarīt divtik un trīstik vairāk, nekā pratāmies līdz šim.

Tiem, kas dzimuši pēc 1990. gada 4. maija – deklarācijas pieņemšanas par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu –, tagad jau 34 gadi un labai tiesai no viņiem jau aug savi bērni. Kurpretim dažs labs no tiem, kam 1990. gadā bija desmit gadi, jau kļuvis par vectētiņu vai vecmāmiņu. 2035. gadā tiks sasniegta būtiska psiholoģiska robeža – 45 neatkarības gadi. Tātad ar katru dienu mēs būsim ilgāk dzīvojuši bez nīstās padomju okupācijas nekā tajā. Pat ļoti ticams, ka šo būtisko robežu neviens nerausies svinēt kā lielus svētkus. Katrā ziņā ne tik skaļi un izšķērdīgi kā simtgades svinības (kurās pie reizes iekļāva arī padomju okupācijas gadus).

Kādēļ būtiska šāda psiholoģiska robežšķirtne?

Šāda psiholoģiskā robeža – ilgāks laiks suverēniem savā zemē nekā iepriekš pastāvējušais režīms – mūsu tautai būs sasniegta pirmo reizi. 1918. gadā pasludinātā brīvā Latvija palika brīva daudz īsāku laiku nekā, piemēram, cariskās Krievijas pārvalde mūsdienu Latvijas teritorijā. Nemaz nerunājot par ļoti ilgo galvenokārt vācu muižniecības posmu, kas pat pēc cara varas nodibināšanās Latvijas teritorijā ar labiem panākumiem savai varai un finansēm pieslējās cara kronim un faktiski stiprināja to.

Kādēļ šāda psiholoģiska robežšķirtne – ilgāk brīviem nekā svešas varas pārvaldītiem – nebūs nekādi lielie svētki? 

Pamatu pamatā tādēļ, ka šajā laikā mūsu attīstības pamatvirzienu noteica pārsteidzoši vienveidīga politiskā un sabiedriskā elite. Protams, šajā laikā nākuši un gājuši arī dažādi populisti, mākoņu stūmēji un gaisa jaucēji, tomēr valdošā koalīcija un svarīgākās politiskās figūras gan priekšplānā, gan kuluāros bijušas pārsteidzoši noturīgas.