Agrākos laikos satiksmes ministrs Kaspars Briškens varētu kļūt par vienu no tiem muižkungiem, par kuriem atmiņa saglabājusies tautas mutvārdu folklorā vai pat 19. gadsimta literatūrā. 

Uz mirkli iedomājoties, ka par nopelniem cara galmā Briškens ticis pie muižas ar tai piederošu muižas novadu un zemnieku saimniecībām, līdz ar iespēju spriest tiesu pār zemniekiem. Lūk, tāda laikmeta kontekstā, ja vien, protams, Briškens ar savu raksturu un spējām spētu turēt līdzi citiem muižniekiem, rosinājums sodīt par pirmo pārsniegto kilometru maksimālajam braukšanas ātrumam katru, kas savu zirģeli dzīs pa muižas ceļiem, būtu gluži iederīgs. Var iedomāties, ar kādu dedzību tiek rīkota vaininieku tvarstīšana un soda naudu iekasēšana, un kā gānās šī novada ļaudis par sodību – šitādu muižkungu uz sava kakla. No otras puses, 

muižkungs Briškens brīžam ir gluži impozants un savdabīgu ideālu dzīts, tādēļ tam varētu piedēvēt arī dažas minhauzeniskas dīvainības.

Parādītos jautras un pamācošas pasakas un nostāsti. Piemēram, ka ar savu pērmindera skolas pirmziemnieka uzcītību Briškens nokaitinātu citus muižniekus un tie šo noņemtos izāzēt. Tālāka muižas novada kungs, ko Briškens vaigā neatpazītu, pārģērbtos ģenerālgubernatora drānās un, attiecīgi pārģērbtu pavadoņu eskortēts, pieķertu Briškenu pašu ātruma pārkāpumā. Tautas zobgalība sadiegtu vēl kādu nostāstu par apstākļiem, kuros Briškens turk