15.2 °C
1989. gada 23. augustā plkst. 19 aptuveni divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās, veidojot cilvēku ķēdi no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. "Baltijas ceļu" organizēja Baltijas valstu nacionālās kustības: "Rahvarinne" Igaunijā, Tautas fronte Latvijā un "Sąjūdis" Lietuvā. Šogad aprit 35 gadi kopš šīs nevardarbīgās akcijas.
Dalībnieki pulcējās akcijas norises pilsētās un ciemos, kā arī organizēti vai patstāvīgi ar transportu devās uz tām vietām, kur "Baltijas ceļš" vijās cauri mazāk apdzīvotām teritorijām. Pēc ziņu aģentūras "Reuters" informācijas, akcija pulcējusi 700 000 cilvēku Igaunijā, 500 000 Latvijā un 1 000 000 Lietuvā. Bet saskaņā ar padomju ziņu aģentūras TASS sniegto PSRS oficiālo informāciju akcijā piedalījās 300 000 Igaunijas un 500 000 Lietuvas iedzīvotāju, datus par dalībnieku daudzumu Latvijā TASS nepubliskoja.
Precīzu akcijas dalībnieku skaitu noteikt nav iespējams, ņemot vērā dažādos informācijas avotus un atšķirīgo dalībnieku skaitu pilsētās un lauku apvidos. Berlīnē, Ļeņingradā, Maskavā, Melburnā, Stokholmā, Tbilisi, Toronto un citviet pasaulē notika solidaritātes apliecinājuma mītiņi "Baltijas ceļa" atbalstam.
Šajā akcijā cilvēki protestēja pret to, ka Baltijas valstis 1940. gadā bija okupējusi Padomju Savienība, iepriekš par to vienojoties ar nacistisko Vāciju.
Turklāt šī vienošanās slēgta slepeni 1939. gada 23. augustā Maskavā. Šo dokumentu sauc par Hitlera–Staļina paktu vai par Molotova–Ribentropa paktu (pēc parakstītāju uzvārdiem: PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops). 20. gadsimta 80. gadu nogalē Molotova–Ribentropa pakta sekas Baltijas valstīs joprojām bija skaudri jūtamas; okupācija turpinājās, bet PSRS noliedza pakta eksistenci un turpināja apgalvot, ka Baltijas valstis Padomju Savienībā iestājušās brīvprātīgi. 1989. gada 23. augustā, Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas 50. gadadienā, trīs Baltijas valstu iedzīvotāji prasīja pakta slepeno protokolu publisku atzīšanu, kā arī Baltijas valstu neatkarības atzīšanu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Svarīgi saprast, ka Molotova–Ribentropa pakts sagatavoja un ievadīja Otro pasaules karu. PSRS, būdama nacistiskās Vācijas aktīva sabiedrotā un balstoties uz pakta lēmumiem, 1940. gada vasarā okupēja Baltijas valstis. Ar varu pilnībā tika mainīta sabiedriskā un ekonomiskā iekārta, pakārtojot to PSRS interesēm un pakļaujot komunistiskās ideoloģijas un režīma diktatūrai. Tikai 1991. gadā Baltijas tautas atguva valstisko neatkarību. Okupācijas karaspēka izvešana, Baltijas valstu uzņemšana ANO, pievienošanās Eiropas Savienībai, uzņemšana NATO un daudzās starptautiskās organizācijās bija likumsakarīgas tālākā ceļa robežzīmes.
Rūta Karma, igauņu valodas speciāliste: ""Baltijas ceļš" bija viens no manas dzīves lielajiem brīžiem. Man piezvanīja no Tautas frontes, vai es varētu braukt līdzi Dainim Īvānam uz Igaunijas robežu tulkot viņa runu igauniski. Protams! Braucām pa ceļu, skatīdamies, kā cilvēki pulcējas. Dainis jau to ir arī pieminējis savā atmiņu grāmatā "Gadījuma karakalps". Pie robežas cilvēku bija ka biezs. Mēģinot stāties, iznāca nevis rinda, bet līkumu līkumi. Mēs stāvējām blakus ar Valmieras rajona pārstāvjiem. Tagad tas ir Naukšēnu novads. Vēlāk, kad jau sāka tumst, galu galā jau augusta beigas, iedegās lāpas, ugunskuri, kuros simboliski dedzināja Molotova–Ribentropa paktu. Runas teikt Latvijas un Igaunijas pārstāvji kāpa kādas mašīnas kravas kastē, lai būtu no visām pusēm redzami. Igauņu bija vairāk, no latviešiem bija Dainis Īvāns, bet no igauņu puses – toreizējie Tautas frontes ("Rahvarinne") līderi Edgars Savisārs un Heincs Valks, kā arī politoloģijas profesors Reins Tāgepera, kurš toreiz vēl nebija pavisam pārcēlies no ASV uz dzimteni. Man sanāca tulkot ne vien Īvāna runu igauniski, bet arī Savisāru un Tāgeperu latviski. Valkā runu latviski tulkoja Juris Putriņš. Atmiņā palicis, ka Savisārs runāja visai garos un sarežģītos teikumos, turpretī Tāgepera – īsos un kodolīgos, ko tulkot bija tīrais prieks. Cilvēki apkārt gavilēja. Kad runas bija beigušās, mani sasauca mātes dzimtās puses ļaudis, kas bija atbraukuši ar autobusu. Svinīgajam notikumam par godu biju sapucējusies, nedomādama, ka nakts būs jau diezgan vēsa – plikās kājās tikai sandalītes, nosalu… Atpakaļ braucot, Dainis mani nosēdināja pie automašīnas radiatora, kājas sasila, un nedabūju pat iesnas. Dainis man atdeva arī daļu no sava bagātīgā puķu klēpja. Vēlāk noskaidrojās, ka notikums rādīts Igaunijas televīzijā tiešraidē un to redzējuši radi un draugi. Viņi vēl pēc gadiem to atceras. Arī "Baltijas ceļa" atceres gadadienās joprojām tieku aicināta par tulku. Liela un skaista balva, ko esmu saņēmusi no dzīves."
2009. gadā Baltijas ceļš tika iekļauts UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā – tas bija apliecinājums notikuma nozīmīgumam pasaules mērogā.
Publikācijā izmantoti žurnāla "Mājas Viesis" materiāli.
