20 °C
19. marta vakarā "Splendid Palace" bija filmas "Patrīcija" pirmizrāde. Filmu par visu laiku labāko Latvijas slēpotāju Patrīciju Eiduku veidojuši divi režisori – Dāvis Ernštreits, sporta žurnālists, un Inese Kļava, montāžas režisore – , galvenais operators Normunds Pavlovskis, komponists Otto Auniņš, skaņu režisors Artis Lūsis, producenti Elīna Gediņa-Ducena un Gints Grūbe.
Patiesībā jau strādājuši septiņi operatori, kas bija tik nepieciešams, lai vairākus gadus sekotu Patrīcijas gaitām, nofiksētu īsos, netveramos sacensību mirkļus, kā arī nepalaistu garām iespējamos atslābuma, sāpju, konfliktu vai vienkārši Patrīcijas dzīves momentus. Grūtie treniņi, kuru laikā rūpīgi seko veselības rādītājiem – elpošanai, sirdij –, neatlaidība un pat spītība šķēršļu pārvarēšanā, izvēles mokas, kurās reizēm nav neviena, kas palīdzētu, – un tā jau no no agras bērnības. Astoņpadsmit gadu vecumā piedalīties Olimpiskajās spēlēs, izcīnīt sudraba medaļu U-23 pasaules čempionātā – vai tas iespējams tikai tad, kad tavs tēvs ir arī tavs treneris? Ingus Eiduka aiziešana mūžībā 2021. gadā varēja pārvilkt visam strīpu – emocionāli smagi arī mammai un sešiem brāļiem, visai ģimenei. Arī daudz grūtāk saglabāt treniņu slodzi, kad vairs nav sava trenera, un brālis Valts mēģina stāties tēva vietā.
Varu iedomāties, kāds milzīgs materiāla daudzums nonāca Ineses Kļavas rīcībā – Dāvja Ernštreita daudzu gadu garumā fiksētais –, un cik sarežģīti bija no tā izveidot stāstu par Patrīcijas sporta gaitām, nu jau varētu teikt – sportistes karjeru. Izdevies stāsts par ģimeni, kura nepārtraukti atbalstījusi Patrīciju, viņai esot tuvu vai tālu. Iespējams, ka viņai kā cilvēkam no malas (un to Inese Kļava arī uzsvēra sarunā "Piejūras klimats"), montējot materiālu, bijis vieglāk saskatīt būtiskāko, sava veida kulminācijas brīžus, kas piešķir jēgu jaunās sportistes sūrajai ikdienai, treniņu grūtumam un sacensību spriedzei.
Filmas pirmajās epizodēs ielikta dragāšana ar slēpēm pa sausu zāli pret kalnu – tik smagi, un veikt to vēl ar entuziasmu! Nu kas vēl labāk varētu raksturot pavisam jaunās meitenes, vēl bērna, dzelzs pacietību un neatlaidību! Visu savu spēku atdošana līdz sabrukšanai pēc finiša, nosalušo roku sildīšana pie radiatora, kad sacensībās bijuši tā-ā-ā-di mīnusi, taču kaut kādā apbrīnojamā veidā nezaudējot modrību un spējot reaģēt uz brāļa teikto, ka viņa bijusi par sekundi labāka par igaunieti (sekundi!). Kad trasē plosās svilinošs sānu vējš, kā tas bija Pekinas olimpiādē, spēt noturēties un turpināt slēpot – tādi saspringuma pilni atslēgas momenti iezīmē to ceļu, kāds jānoiet līdz uzvaras pjedestālam.
Pat esot tālu no sporta – filmu skatoties, tu sāc justies kā īsts fans vai Patrīcijas ģimenes loceklis, sāc sajust to, ko izjūt tuvinieki – treneris – tēvs, brālis, kuriem izdevies izcīnīt tiesības būt līdzās (Dāvis Ernštreits "Piejūras klimatā" stāstīja, cik sarežģīti bijis filmētājiem tikt līdzi uz lielajām sporta sacensībām, kādus tik ceļus viņi nav gājuši un paņēmienus izmantojuši), pie sacensību trases, kliedzot "Paci, Paci!" un mēģinot viņai, kas traucas garām milzīgā ātrumā, iespiest rokā mazu, rūpīgi sagatavotu dzēriena pudeli, vilšanos tēva sejā, ja Patrīcija tomēr to nepaspēj satvert, un mēģinājums to darīt atkal.
"Patrīcija" nav filma tikai par sportu, par jaunu, talantīgu, uzņēmīgu un neatlaidīgu sportisti. Tā ir filma par pieaugšanu – caur nepieciešamību pašam uzņemties atbildību, caur sāpēm un vilšanos, arī caur pazemību. Par cilvēcību, par lielu, stipru ģimeni, kas atbalsta Patrīciju un ko viņa baidās pievilt. Filmas veidotāji to pratuši parādīt emocionāli un aizraujoši, paldies Dievam, bez jebkādas didaktikas un moralizēšanas. Varbūt Patrīcijas piemērs tomēr iedvesmo kādu kāpt uz slēpēm, kā to savā rakstā "lsm.lv" iesaka Ieva Ozoliņa. Katrā ziņā šis darbs apgāž no kaut kurienes radušos mītu, ka labas dokumentālas filmas ir tikai par "maziem meža dīvainīšiem", ko apcer arī Uģis Olte "Kino Rakstos". Tādas var būt un ir par labu un stipru cilvēku ceļu sportā un dzīvē.
Filma "Patrīcija" tika nominēta Nacionālajai kino balvai "Lielais Kristaps 2023" kategorijās "Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma" un "Labākais montāžas režisors". Vēlēsim filmai panākumus vienā no lielākajiem dokumentālā kino festivāliem Minhenē no 1. līdz 12. maijam. Tiešām labs festivāls, man ir bijis tas gods strādāt tā žūrijā.
