Vēstneši ir daudzi un dažādi. Žurnālisti ziņo par notikumiem pasaulē, vēsturnieki ļauj ieskatīties pagātnē, bet kurš pastāstīs par nozīmīgāko dzīves rituālu – ēšanu? No kā sastāv latviešu ēdienkarte, un kurai valstij pieder aukstā zupa? Par šiem un citiem jautājumiem saruna ar ēdiena kultūras pētnieci Astru Spalvēnu. 

Kā aizsākās jūsu ceļš ēdiena kultūras pētniecībā un gastronomijas pasaulē?

A. Spalvēna: Viss sākās ar manu interesi par ēdiena gatavošanu. Sākotnēji tas bija vaļasprieks, bet, pabeidzot maģistrantūru Latvijas Kultūras akadēmijā un iestājoties doktorantūrā, interese par ēdienu padziļinājās. Pateicoties profesorei Dainai Teters, kura mani iedrošināja rakstīt par šo tēmu, es spēru pirmos soļus ēdiena kultūras pētniecībā. Tagad ar ēdiena pētniecību nodarbojos jau vairāk nekā 15 gadus un vienlaikus apgūstu arī dažādus praktiskus paņēmienus.

Kāda ir atšķirība – ēdiena pētniecība un ēdiena kultūras pētīšana?

Ar ēdiena pētniecību bieži saprot gan ēdiena gatavošanas paņēmienus, gan sastāvu un uzturvērtību – to es nepētu. Nepētu arī konkrētu ēdienu vēsturi, izcelsmi vai izmaiņas. Pētot ēdiena kultūras vēsturi, aplūkoju dažādus aspektus – ēdiena gatavošanu un pasniegšanu, kā par to tiek rakstīts un kā tas tiek uztverts.

Mani kā ēdiena kultūras pētnieci interesē, kā ēdiens parādās dažādos avotos, piemēram, literatūrā vai vizuālajā mākslā. Turklāt fokusā nav tikai pats ēdiens, bet apkārtējā kultūra un sabiedrība. 

Mani interesē gan, piemēram, sabiedriskās ēdināšanas sistēmas, gan tradīcijas un rituāli.

Kādi ir jūsu galvenie izpētes objekti?

Jau apmēram desmit gadus galvenokārt esmu pievērsusies Latvijas pavārgrāmatu vēsturei. Mani ļoti interesē pavārgrāmatu ievadi, jo tie sniedz diezgan daudz informācijas – kā sarīkot viesības, kādiem virtuves piederumiem jābūt mājās un kam ir pienākums gatavot – sievietēm vai kalpotājiem. Šie aspekti ilustrē attiecīgā laika sociālo struktūru.