Kā turpināt varoni. Ērika Vilsona grāmatas "Pēc otra zvana" recenzija

Pirms četriem gadiem izdotajā romānā "Me & Mo" (2020, "Dienas Grāmata") aktieris un rakstnieks Ēriks Vilsons bija iekārtojis pasauli, kurā aktiera profesijas pārstāvis Jurčiks "ar krievu desantnieka krampi pārņēma ģimenes rūpalu" (21. lpp.), tas ir, pameta līdzšinējo darbu teātrī un aizgāja kurjeros. Savā 1998. gada "Volkswagen caddy" vāģī Jurčiks sāka piedalīties vispasaules kurjerpiegāžu apritē un veda to, kas kādam ir zudis vai kļuvis vajadzīgs.

Ēriks Vilsons "Pēc otra zvana". "Dienas Grāmata".

Foto: Publicitātes

Šo pasauli veidoja arī dažādi kolorīti tēli, kas ļāva nedaudz iejusties puskomiskajā darbaļaužu ikdienā. Savukārt par teātra dēļu atblāzmu Vilsona romānā atbildēja gan Jurčika iekšējais aktiera modulis, ko nevar noslēpt aiz kurjera busiņa durvīm, gan arī bijušie draugi, kolēģi un mīļākās: "Reiz dzīvoja Aivis, kurš mīlēja Teodoru, bet Teodors mīlēja savu sievu, savukārt Veronika mīlēja Jurčiku, bet Jurčiks – Renāti. Mīlēja ar visu sirdi un dvēseli, taču krāpa viņu ar Teodora lauleni, bet Renāte…" (24. lpp.) Tā tika radīts aktuāls 21. gadsimta attiecību un personību kokteilis: radoša personība nonāk sava ego un ekonomisku apsvērumu krustceļos, kur ego paradoksālā kārtā ar izvēli par labu materiālajam gūst uzvaru pār iluzorajām ambīcijām.

Ērika Vilsona debijas romānā, protams, varēja saskatīt daudzus un dažādus trūkumus: neviendabīgu vēstījuma ritmu, kultūrzīmju sablīvētību un pļāpīgumu. Taču romāns bija diezgan svaigs gaisa malks ar klasisko problēmu un tematu atgriešanos, kas it kā plūda uz Latvijas teātru repertuāra noskaņām un spēja būt intriga pats savās hameleonu rotaļās.

Kā autors turpina savu Jurčiku un viņa svītu romānā "Pēc otrā zvana"? Spilgtie varoņi tiek mantoti. Bet ar nosaukumu autors it kā brīdina, ka trauslais posms starp otro un trešo zvanu, kas sauc uz izrādes sākumu, ir arī eksistenciāli uzlādēts. Slinku teātra apmeklētāju apziņā varētu būt izveidojies priekšstats, ka tieši otrajā romānā jeb cēlienā tiks atrisināts tas, kas pirmajā cēlienā iedēstīts. Visas aizdomas attaisnojas un romāns ar smagu humora un smeldzes artilēriju vēršas pie viegli ievainojamās dzīvības ārdīšanas ar dažādiem nāvīgiem instrumentiem – asiem vai truliem.

Ritma dēļ arī jaunajā romānā autors nav atteicies no domas, ka vēstījumu jāsadala vairākos "kanālos" gluži kā Bulgakova "Meistarā un Margaritā". Ja "Me & Mo" bija romāns divās daļās, turklāt to nez kāpēc veidoja dienasgrāmatas ieraksti, tad vēstījums "Pēc otrā zvana" tekstā notiek divās vidēs un laikos uzreiz: Jurčika kurjera ikdienā un paralēli tam – psihiatriskajā slimnīcā, ko visi dēvē par traķeni. Proti, viena no romāna problēmām ir Jurčika nonākšana ārstniecības iestādē pēc acīmredzami neveiksmīga pašnāvības mēģinājuma, kā arī identitātes krīze, kas sākas jau kurjera darbā. Traķenes līnija piedāvā drīzāk spilgtas ainas, nevis klajus atrisinājumus. Traķene ir kā pārdomu stūrītis, kur neviens varonis netiecas klāstīt kādu nebūt teoriju tik deklaratīvi, kā dažreiz gadās Svena Kuzmina (arī aktiera!) darbos. Traķene kā aizspogulija. Šķīstītava. Arī filozofiska smēķētava. Nepateiktības un psihiatriskas noslēpumainības stūrītis ārprāta pārņemtajā materiālajā pasaulē. Traķenes kā vienīgā vieta, kur visdrīzāk zāļu ietekmē heteroseksuāls varonis var redzēt sapni, kas būs viena no retajām homoerotiskajām vai pat homopornogrāfiskajām ainām latviešu literatūrā.

Traķenes vide autoram ir iemesls arī kārtīgi atvēzēties ar humoru, ironiju un pat sarkasmu, tēlojot pacientus un personālu, savukārt kurjera ikdiena (kas uz traķenes fona, protams, nobāl) ar to pašu humoru, ironiju un sarkasmu ķeras pie Jurčikam svarīgo būtņu nāves. Nav jau arī autors bez sirds un ciniķis – skumjākos brīžos, traģiskos atgadījumos viņš liek lasītājam kārtīgi saspringt. Visas bēdīgās beigas šajā romānā nāk bez pārsteiguma, bet ir arī tādas, kas liek apraudāties (ne jau cilvēku nāve ir tas skumjākais) vai sajusties liekam un garlaikotam (kas var būt garlaicīgāks par bērēm raksturīgo "teātri"). Dažreiz garlaiko pats humors – joku banalitāte (nokia ir kā ķieģelis (70), kefīrs nerisina problēmas, bet konjaks cenšas (77)), bet citreiz humora "pielipšana" pie viena varoņa (Ivans Briesmīgais izvēršas) sagādā tādu kā dzīvu, sadomazohistisku baudu.

Neskatoties uz jokošanos un nebēdnīgiem epitetiem, ko autors velta saviem varoņiem un to situācijām, pēc kopsajūtām šis romāns cilā daudz smagākas tēmas nekā iepriekšējais, un vispār uzskatāms par drūmu lasāmvielu. Neviendabīgums, kas bija vērojams pirmā romāna vēstījumā, te pāriet jaunā līmenī – ne gluži ģeniālā, jo sev mīļās ainas un būtnes, kā arī jokus autors labprāt izgaršo ilgi un dikti, īpašu vērību pievērsdams videi un detaļām, kuras dažreiz nekur neaizved, tik iedod sajūtu un liek uzkavēties. Tas, kā Ēriks Vilsons turpina Jurčika stāstu, jau sāk izskatīties nedaudz pēc manipulācijas. Kas ir labi – autors sācis spēlēties ar lasītāja jūtām un pacietību, visdrīzāk tāpat iekarojot simpātijas, nevis apnikumu.