Vakardienas "Kultūrzīmes" publicēja Lindas Kusiņas-Šulces rakstu "Daudzi lasa maz vai nemaz". Tēma svarīga: mūsu bērnu lasītprasme un grāmatu vieta viņu dzīvē. Lai cik nepatīkami ir daži tekstā minētie fakti, piemēram, 6% bērnu desmit gadu vecumā neprot lasīt, daļēji esmu optimistiskāk noskaņots par kolēģiem. Un daļēji – vēl pesimistiskāk.

Par optimismu. Kā diezgan prāvas privātās bibliotēkas īpašniekam un lietotājam man, protams, būtu ērtāk teikt, ka nekā vērtīgāka par grāmatu zināšanu uzkrāšanā nav. Tomēr lasītais par cilvēces kultūras vēsturi man arī liek atzīt, ka vispār grāmata ir tikai viens no iespējamiem informācijas nesējiem un pasaules izzināšanas veidiem. Dažos teikumos nevar pārstāstīt simtiem šai tēmai veltīto grāmatu, bet – cilvēki bija zinātkāri, visnotaļ labi informēti arī pirms grāmatas kā informācijas nesēja parādīšanās. 

No šī viedokļa raugoties, jaunās paaudzes (un ne tikai) atturīgā attieksme pret grāmatu lasīšanu nebūtu nekas kritiski bīstams, ja vien zināšanu ieguve un refleksija notiktu citās formās.