Laiku pa laikam politiskās varas virsotnēm pietuvojas personāži, kuru idejas daļā sabiedrības izraisa emocijas amplitūdā no vieglām bažām līdz panikai. Lai cik neprecīzi būtu šādi apzīmējumi, lietosim jēdzienus "populisti" un/vai "radikāļi". Ļoti bieži satrauktā sabiedrības daļa tad mierina sevi ar tēzi, ka "pirms" jau var solīt visu, kas ienāk prātā, tomēr, kad personāžs saskaras ar realitāti, tas iedarbojoties atskurbinoši.

Vai tas tā ir? Jautājumu aktualizē gan vairākas vēlēšanas tepat Eiropā (jau notikušās Francijā, Slovākijā, gaidāmās Austrijā), gan republikāņu nesenais lēmums par viceprezidenta amata kandidātu virzīt senatoru Džeimsu Deividu Vensu, kurš nepārprotami ir pret tālāku palīdzību Ukrainai. Ar visām no tā izrietošām sekām.

Tātad kā tad ir ar mierinājumu, ka pēc nonākšanas pie varas, kas nozīmē arī lielāku atbildību, ļaudis vismaz mīkstina savas idejas vai pat atsakās no tām? Notiek gan tā, gan tā. No kā tas atkarīgs?