11 °C
Lai kādus arī noziegumus savulaik būtu veicis leģendārais angļu “mežavecis” Robins Huds, kura galvenais tikums esot bijusi bagātnieku aplaupīšanā iegūtās mantības izdalīšana trūkumcietējiem, viņa tēls sabiedrībā tomēr allaž saglabājis mīlēta varoņa statusu. Un tas joprojām spēj nodarbināt arī daudzu mūsdienu noziedznieku prātus. Katrā ziņā bijis un turpina būt daudz blēžu, kuri savu noziedzīgo darbību mēģina attaisnot, slēpjoties aiz labdarības maskas. 20. gadsimta otrajā pusē Eiropas iedzīvotāji uzzināja arī kāda itāļa Vinčenco Pipino vārdu un viņa savdabīgo darbību.
Viņš bija iedēvēts par zagli džentlmeni un jau kopš agras bērnības bija pieradis zagt: sākotnēji nolūkā pabarot sevi un tuviniekus, bet vēlāk arī tāpēc, lai aplaimotu citus trūkumcietējus. Viņa morālo principu nesatricināmība kopā ar dažādiem nereti asprātīgiem kriminālajiem nodarījumiem esot sajūsminājusi pat policiju un rūdītus mafiozi. Un šis ir stāsts par to, kā ar smalkām manierēm apveltītais zaglis iespēja no Dodžu pils Venēcijā nozagt vienu no svētākajiem Itālijas simboliem, un to, kāpēc viņš savu noziedzīgo meistarību neizmantoja personīgās iedzīvošanās nolūkā un vecumdienās tomēr nonāca cietumā.
Lielais brālis un mazais brālis
Vinčenco dzimis 1943. gada 22. jūlijā Venēcijā trūcīgā ģimenē kā vecākais dēls. Par viņa galveno audzinātāju kļuva pēc 2. Pasaules kara arī Itālijā valdošā vispārējā anarhija, un viņa nabadzīgā ģimene praktiski neinteresējās par zēna gaitām. Vecāki visu uzmanību pamatā veltīja saviem četriem jaunākajiem bērniem.
Vēstīts, ka Vinčenco savu iedzimto ļoti savdabīgo taisnīguma izpratni apliecinājis jau sešu gadu vecumā, tikko uzsākot mācības sākumskolā. Zēns juties aizskarts par to, ka bērniem no trūcīgajām ģimenēm klasē ierādīja sliktākās vietas: viņš un citu trūcīgo ģimeņu bērni, lāgā neēduši, nepiemērotā apģērbā un allaž nosalušām rokām, sēdējuši pēdējos solos, jo vietas pirmajos bija atvēlētas “kungu” atvasēm, kuru vecāki skolas saimniekus piebarojuši ar dāsniem kukuļiem.
Bet konflikts sasniedzis kulmināciju mazliet vēlāk, kad kāds farmaceita dēls bija atnesis uz skolu pilnu grozu dažādu našķu. Vinčenco pats labi atcerējies, ka viņa prātu teju vai burtiskā nozīmē bija aptumšojusi nepārejošā bada sajūta, tāpēc viņš palūdzis klasesbiedru padalīties ar kaut ko no sava groza. Taču mazais un pārtikušais neģēlis nicīgi nosviedis zemē ābolu, piedāvājot izsalkušajam zēnam to pašam pacelt. Tajā brīdī Vinčenco dusmās meties viņam virsū un pamatīgi iekaustījis.
Protams, trūcīgas ģimenes atvasei šāds solis izmaksāja ļoti dārgi: viņu ne tikai izslēdza no skolas, bet arī mēģināja nosūtīt piespiedu kārtā ārstēties psihiatriskajā slimnīcā. No tā izdevās izvairīties, tikai pateicoties tam, ka māte pamanījās savu mazgadīgo dēlu iekārtot darbā. Astoņu gadu vecumā Vinčenco jau strādāja par palīgu baznīcas apglabāšanas birojā, kur viņa pienākums bija miroņu apģērbšana. Vēlāk viņš jau pārkvalificējās par izsūtāmo zēnu maizes ceptuvē.
Apmēram tajā laikā Vinčenco arī uzsāka savas pirmās zādzības. Viņš joprojām juties izsalcis, tāpēc vispirms sācis ar prasmīgu cepumu piesavināšanos ceptuvē, bet drīz jau uzsāka nopietnāku konditorejas izstrādājumu zagšanu kafejnīcās Svētā Marka laukumā Venēcijas centrā. Tad arī notika viņa pirmā iekrišana: policija notvēra Vinčenco mirklī, kad viņš mēģināja pārdot nozagtu eļļas kannu. Viņu arestēja, nogādāja policijas iecirknī, kur viņu... pamatīgi piekāva un palaida mājās.
Vēlāk Vinčenco atzinis: jau kā pieaudzis cilvēks viņš savus bērnībā paveiktos noziegumus var salīdzināt ar izpratni par dzīvnieku instinktu, proti, tos taču neviens nekad pat nedomā arestēt par to, ka tie rīkojas atbilstoši saviem dabiskajiem dzinuļiem. “Ko dara jenots? Tas ķer un grābj. Vai jenotu arestē? Nē. Tad kāda gan ir mana vaina, ja man pastāvīgi niez rokas?”
Vinčenco ātri iemanījās nesodīti nozagt pārtiku gan sev, gan arī visai ģimenei. Par viņa upuriem parasti kļuva turīgie kafejnīcu apmeklētāji, jo sevišķi tie, kuri mēdza sēdēt vaļējās verandās. Dažu gadu laikā viņš savu zagšanas prasmi pilnveidoja tik lielā mērā, ka kļuva par profesionālu kabatzagli.
Zināms, ka Vinčenco viens no jaunākajiem brāļiem Alfredo arī bija no dabas apveltīts ar apbrīnojamu roku veiklību, taču viņš to izmantoja nevis kriminālajā sfērā, bet gan kļuva par profesionālu triku meistaru. Periodiski Alfredo iepazīstināja Vinčenco ar virkni paša izdomātu un līdz pilnībai izkoptu savas profesijas noslēpumu, varbūt cerot, ka brālis to izmantos nevis savos noziedzīgajos nolūkos, bet gan arī piesliesies triku meistaru saimei. Taču Vinčenco ne tikai to nedarīja, bet kādu brīdi pat gluži nopietni loloja gluži pretēju cerību: proti, mazais brālītis varētu mest pie malas niekošanos ar trikiem un arī kļūt par lielisku zagli. Šajā aspektā viņi tomēr nepiepildīja viens otra cerības.
Protams, vecāki visu zināja par Vinčenco nodarbi un pauda neapmierinātību. Sevišķi nelaimīga par dēla izraudzīto dzīves ceļu jutās māte. Viņa pat izmēģinājusi novirzīt dēlu no šā ceļa, cenšoties izmantot vienlaikus gan viņa uzticēšanos, gan bailes. Proti, viņa izdomājusi leģendu par “zelta kāju” jeb kādas uz kāpnēm bojāgājušas sievietes spoku, kas it kā mīt viņu mājā un mēdz vajāt bērnus, kuri laikus nenāk mājās. Kaut kāds efekts jau no tā bija, taču, iespējams, nekas vairāk par to, kā parasti ar bērniem mēdz būt tādos gadījumos – Vinčenco tikai sāka vairāk baidīties no tumsas un no spokiem.
