Ļoti savdabīgais itāļu zaglis Vinčenco Pipino

Lai kādus arī noziegumus savulaik būtu veicis leģendārais angļu “mežavecis” Robins Huds, kura galvenais tikums esot bijusi bagātnieku aplaupīšanā iegūtās mantības izdalīšana trūkumcietējiem, viņa tēls sabiedrībā tomēr allaž saglabājis mīlēta varoņa statusu. Un tas joprojām spēj nodarbināt arī daudzu mūsdienu noziedznieku prātus. Katrā ziņā bijis un turpina būt daudz blēžu, kuri savu noziedzīgo darbību mēģina attaisnot, slēpjoties aiz labdarības maskas. 20. gadsimta otrajā pusē Eiropas iedzīvotāji uzzināja arī kāda itāļa Vinčenco Pipino vārdu un viņa savdabīgo darbību.

Viņš bija iedēvēts par zagli džentlmeni un jau kopš agras bērnības bija pieradis zagt: sākotnēji nolūkā pabarot sevi un tuviniekus, bet vēlāk arī tāpēc, lai aplaimotu citus trūkumcietējus. Viņa morālo principu nesatricināmība kopā ar dažādiem nereti asprātīgiem kriminālajiem nodarījumiem esot sajūsminājusi pat policiju un rūdītus mafiozi. Un šis ir stāsts par to, kā ar smalkām manierēm apveltītais zaglis iespēja no Dodžu pils Venēcijā nozagt vienu no svētākajiem Itālijas simboliem, un to, kāpēc viņš savu noziedzīgo meistarību neizmantoja personīgās iedzīvošanās nolūkā un vecumdienās tomēr nonāca cietumā.

Vinčenco Pipino no Dodžu pils Venēcijā nozaga vienu no svētākajiem Itālijas simboliem – Antonio Vivarīni Madonnu.

Foto: Shutterstock

Lielais brālis un mazais brālis

Vinčenco dzimis 1943. gada 22. jūlijā Venēcijā trūcīgā ģimenē kā vecākais dēls. Par viņa galveno audzinātāju kļuva pēc 2. Pasaules kara arī Itālijā valdošā vispārējā anarhija, un viņa nabadzīgā ģimene praktiski neinteresējās par zēna gaitām. Vecāki visu uzmanību pamatā veltīja saviem četriem jaunākajiem bērniem.

Vēstīts, ka Vinčenco savu iedzimto ļoti savdabīgo taisnīguma izpratni apliecinājis jau sešu gadu vecumā, tikko uzsākot mācības sākumskolā. Zēns juties aizskarts par to, ka bērniem no trūcīgajām ģimenēm klasē ierādīja sliktākās vietas: viņš un citu trūcīgo ģimeņu bērni, lāgā neēduši, nepiemērotā apģērbā un allaž nosalušām rokām, sēdējuši pēdējos solos, jo vietas pirmajos bija atvēlētas “kungu” atvasēm, kuru vecāki skolas saimniekus piebarojuši ar dāsniem kukuļiem.

Bet konflikts sasniedzis kulmināciju mazliet vēlāk, kad kāds farmaceita dēls bija atnesis uz skolu pilnu grozu dažādu našķu. Vinčenco pats labi atcerējies, ka viņa prātu teju vai burtiskā nozīmē bija aptumšojusi nepārejošā bada sajūta, tāpēc viņš palūdzis klasesbiedru padalīties ar kaut ko no sava groza. Taču mazais un pārtikušais neģēlis nicīgi nosviedis zemē ābolu, piedāvājot izsalkušajam zēnam to pašam pacelt. Tajā brīdī Vinčenco dusmās meties viņam virsū un pamatīgi iekaustījis.

Protams, trūcīgas ģimenes atvasei šāds solis izmaksāja ļoti dārgi: viņu ne tikai izslēdza no skolas, bet arī mēģināja nosūtīt piespiedu kārtā ārstēties psihiatriskajā slimnīcā. No tā izdevās izvairīties, tikai pateicoties tam, ka māte pamanījās savu mazgadīgo dēlu iekārtot darbā. Astoņu gadu vecumā Vinčenco jau strādāja par palīgu baznīcas apglabāšanas birojā, kur viņa pienākums bija miroņu apģērbšana. Vēlāk viņš jau pārkvalificējās par izsūtāmo zēnu maizes ceptuvē.

Apmēram tajā laikā Vinčenco arī uzsāka savas pirmās zādzības. Viņš joprojām juties izsalcis, tāpēc vispirms sācis ar prasmīgu cepumu piesavināšanos ceptuvē, bet drīz jau uzsāka nopietnāku konditorejas izstrādājumu zagšanu kafejnīcās Svētā Marka laukumā Venēcijas centrā. Tad arī notika viņa pirmā iekrišana: policija notvēra Vinčenco mirklī, kad viņš mēģināja pārdot nozagtu eļļas kannu. Viņu arestēja, nogādāja policijas iecirknī, kur viņu... pamatīgi piekāva un palaida mājās.

Vēlāk Vinčenco atzinis: jau kā pieaudzis cilvēks viņš savus bērnībā paveiktos noziegumus var salīdzināt ar izpratni par dzīvnieku instinktu, proti, tos taču neviens nekad pat nedomā arestēt par to, ka tie rīkojas atbilstoši saviem dabiskajiem dzinuļiem. “Ko dara jenots? Tas ķer un grābj. Vai jenotu arestē? Nē. Tad kāda gan ir mana vaina, ja man pastāvīgi niez rokas?”

Vinčenco ātri iemanījās nesodīti nozagt pārtiku gan sev, gan arī visai ģimenei. Par viņa upuriem parasti kļuva turīgie kafejnīcu apmeklētāji, jo sevišķi tie, kuri mēdza sēdēt vaļējās verandās. Dažu gadu laikā viņš savu zagšanas prasmi pilnveidoja tik lielā mērā, ka kļuva par profesionālu kabatzagli.

Zināms, ka Vinčenco viens no jaunākajiem brāļiem Alfredo arī bija no dabas apveltīts ar apbrīnojamu roku veiklību, taču viņš to izmantoja nevis kriminālajā sfērā, bet gan kļuva par profesionālu triku meistaru. Periodiski Alfredo iepazīstināja Vinčenco ar virkni paša izdomātu un līdz pilnībai izkoptu savas profesijas noslēpumu, varbūt cerot, ka brālis to izmantos nevis savos noziedzīgajos nolūkos, bet gan arī piesliesies triku meistaru saimei. Taču Vinčenco ne tikai to nedarīja, bet kādu brīdi pat gluži nopietni loloja gluži pretēju cerību: proti, mazais brālītis varētu mest pie malas niekošanos ar trikiem un arī kļūt par lielisku zagli. Šajā aspektā viņi tomēr nepiepildīja viens otra cerības.

Protams, vecāki visu zināja par Vinčenco nodarbi un pauda neapmierinātību. Sevišķi nelaimīga par dēla izraudzīto dzīves ceļu jutās māte. Viņa pat izmēģinājusi novirzīt dēlu no šā ceļa, cenšoties izmantot vienlaikus gan viņa uzticēšanos, gan bailes. Proti, viņa izdomājusi leģendu par “zelta kāju” jeb kādas uz kāpnēm bojāgājušas sievietes spoku, kas it kā mīt viņu mājā un mēdz vajāt bērnus, kuri laikus nenāk mājās. Kaut kāds efekts jau no tā bija, taču, iespējams, nekas vairāk par to, kā parasti ar bērniem mēdz būt tādos gadījumos – Vinčenco tikai sāka vairāk baidīties no tumsas un no spokiem.

Vēl vairāk: sajūtot, ka viņā iemājojušas šīs bailes, Vinčenco gluži apzināti sāka pilnveidot savas zagļa prasmes, lai varētu efektīvāk darboties diennakts gaišajā daļā. Un līdztekus tam viņš tikpat veikli iemanījās nokļūt atpakaļ vecāku dzīvoklī, uzrāpjoties pa ēkas sienu, lai tādējādi varētu iztikt bez iešanas pa “spoka trepēm”. 15 gadu vecumā Vinčenco spējis uzrāpties pietiekami augstu pa stāvām namu fasādēm, tikai ar pašiem pirkstu galiņiem iztaustot katru ķieģelīti. Vārdu sakot, Vinčenco māte, pati to neapzinoties, ar savu leģendu sekmējusi arī šādas dēla spējas attīstīšanu.

Unikālā zagļa privātais morālais kodekss

Jau drīz par itāļu Robinu Hudu iedēvētais zellis pilnā mērā sāka attaisnot šo iesauku. Piemēram, kad Venēcijas teātrī “Malibran” demonstrēja kādu aizraujošu kinofilmu, viņš pa teju vai ideāli gludo barokālās ēkas fasādi uzrāpās līdz pašā augšā atvērtajam logam, tad no iekšpuses atvēra rezerves izeju, pārvēršot to par tādu kā personīgo “biļešu kasi”, lai par niecīgu samaksu ielaistu iekšā uz kino noskatīšanos arī trūcīgos bērneļus. Bez šādas Vinčenco izmanības viņi to nekad nevarētu atļauties.

Pamazām Vinčenco bija izstrādājis arī savu strikto morālo kodeksu. Viņš ar savu darbību nevēlējās graut dzimtās Venēcijas ekonomiku un sagādāt īpaši lielas nepatikšanas tiem upuriem, kurus kopš laika viņš bija sācis izraudzīties ļoti rūpīgi – proti, vispirms pamatīgi izpētot, vai šie ļaudis tomēr nav trūcīgi. Tādējādi viņš nereti pat varēja slepus atdot pilnībā visu nozagto, ja bija kļūdījies savos iepriekšējos aprēķinos, vai vismaz piedāvāt to visu izpirkt, jo pārsvarā zaga tikai ļoti vērtīgus mākslas priekšmetus. Tostarp viņa personīgajā noziedzīgajā “likumdošanā” nebija ierādīta vieta šantāžai un vardarbībai.

Vinčenco bieži sastapās ar savu noziedzīgo amatbrāļu neizpratni. Itāļu noziedznieks vārdā Klaudio vēlāk atcerējās, ka Vinčenco nenogurstoši mēģinājis viņu atrunāt no negaumīga laupījuma iekārošanas, piemēram, aicinot nekad neņemt zelta rakstāmpiederumus un tamlīdzīgas lietiņas. Savukārt sudraba galda piederumu komplekts ar antikvāru cenu viņa vērtību sistēmā bija uzskatāms par absolūti lielisku ieguvumu. Turklāt, kā uzsvēris amatbrālis, Vinčenco šādos jautājumos patiešām orientējies lieliski.

Vinčenco bijis ļoti kārtīgs zaglis, nekad aiz sevis neatstāja nekārtību. Piemēram, zogot vērtīgus traukus, viņš vienmēr tajos esošo saturu turpat blakus novietoja ārkārtīgi rūpīgi, neizmētāja – piemēram, neizbārstīja cukuru no cukurtrauka vai neizmētāja salvetes no to turētāja, un tamlīdzīgi. Tāpat viņš principiāli nezaga bojātas vai salauztas lietas, jo uzskatīja, ka tādējādi varētu nodarīt kaitējumu tiem meistariem, kuri savu dienišķo maizīti pelnī remontdarbnīcās. Vienīgā Vinčenco nepārvaramā vājība bija kvalitatīvs apģērbs: nereti viņš neesot spējis turēties pretim vilinājumam no bagātu venēciešu garderobes paņemt līdzi kašmira vai citus tamlīdzīgus apģērba gabalus.

Vēstīts, ka savas dzīves laikā Vinčenco veicis vismaz trīs tūkstošus zādzību, no kurām pārliecinoši lielākais vairākums īstenots pašā Venēcijas sirdī – vecpilsētas Svētā Marka laukumā un Lielā kanāla rajonā. Tostarp Venēcijā Vinčenco zādzības uzskatīja par komplimentu konkrētajiem apzagtajiem bagātniekiem, kas savā ziņā kalpoja arī kā signāls citiem. Proti, ja viņš bija iekārojis kādu mākslas vai interjera priekšmetu, tas nozīmēja, ka īpašnieks apveltīts ar uzteicamu gaumi, un šajā faktā ir vērts iedziļināties. Arī izmeklētājos šis cēlsirdīgais zaglis, kurš darbojās atbilstoši principam “nenodari personīgu kaitējumu” un ar noslieci uz altruistisku labdarību, esot izraisījis neslēptas simpātijas. 

Lai gan policijas pienākums bija viņu atrast un aizturēt, realitātē daudzi ar viņu esot bijuši personiski labi pazīstami...

Par tādu Vinčenco draugu no policijas aprindām kļuva arī detektīvs Antonio Palmosi, kurš bieži saticies ar leģendāro zagli, kopā iemalkojis kafiju un asprātīgos jokos un savstarpēju ironiski labvēlīgu dzēlīgo frāžu apmaiņā jautri pavadījis laiku. Palmosi atzinis, ka viņam nekad nav izdevies Vinčenco tieši pieķert veiktajā noziegumā, lai gan daudzos gadījumos gluži droši zinājis, kurš ir īstais vainīgais.

Savukārt zaglis arī allaž ieturēja savu stāju. Piemēram, pēc kādas ļoti skaļas apzagšanas viņš atkal satikās ar Palmosi, lai sarunas gaitā pēkšņi un it kā garāmejot ne tikai ieminētos, ka šo un to zina par konkrēto skandalozo zādzību, bet pat izmantojis viņa starpniecību, lai atdotu atpakaļ atsevišķas lietas (dēvējot to par savu pilsoņa pienākumu). Par to pretim viņš saņēmis kādu gluži personisku priekšrocību: piemēram, atdodot atpakaļ kādas slavenas ģimenes senu relikviju, viņš iemantoja tiesības turēt savu laivu prestižā vietā, no kuras savukārt apzagtajiem bagātniekiem bija jāaizvācas. Tādos gadījumos savs labums tika arī Palmosi un vispār policijai – re, kā ļaudis pastrādājuši un vismaz daļu nozagto mantu tomēr atraduši...

Tiesa, Vinčenco esot arī pietiekami labi apzinājies: ja viņu reiz tomēr pieķers pie rokas, neviens senais draugs viņu neizpestīs. Par viņu bija uzkrājies daudz sūdzību, ne mazāk par simtu, un katra no tām aizturēšanas gadījumā paredzēja ilgstošu cietumsodu, turklāt ne tikai Itālijā.

Mafijai praktiski nav iespējams atteikt

Feliče Manjero, pazīstams ar iesauku Eņģeļa seja.

Foto: Vida Press

Savdabīgs esot arī fakts, ka ne pārāk labas attiecības Vinčenco bijušas tikai ar vietējo mafiju, proti, ar Mala del Brenta grupējumu. Ievērojis asprātīgo zagli, Feliče Manjero, kurš pazīstams arī ar iesauku Eņģeļa seja, nodomāja viņu piespiest strādāt tikai savās interesēs. Vinčenco šajā piedāvājumā nekā simpātiska nesaskatīja. Taču atteikšana tik ietekmīgam, godkārīgam un vienlaikus arī cietsirdīgam cilvēkam faktiski bija pielīdzināma paša parakstītam nāves spriedumam. Bet Manjero bija nokļuvis ļoti neveiklā stāvoklī: policija bija arestējusi viņa brālēnu, kurš ieņēma nozīmīgu vietu mafijas struktūrā, taču tradicionālie kukuļi šajā reizē neko nelīdzēja, tāpēc mafiozi nolēma rīkoties citādi. Un viņš izdomāja šādi: vajadzētu nozagt kaut ko valstiski ārkārtīgi svarīgu un tad to apmainīt pret sava brālēna palaišanu brīvībā.

Vinčenco pārņēma šausmas, jau tikai uzklausot šo piedāvājumu. Proti, mafijas boss pieprasīja, lai Vinčenco sarīko muzeja apzagšanu, taču viņš labi apzinājās, ka tās vienlaikus arī būtu karjeras beigas un neatgriezenisks viņa kā zagļa džentlmeņa reputācijas gals. Taču labi bruņotie Manjero ļaudis arī bez saiknes ar viņu varēja kaut vai skaidrā dienas laikā apšaut muzejā esošos tūristus vai arī neglābjami sabojāt tur esošos eksponātus, kas nodarītu Vinčenco dzimtajai pilsētai tādu kaitējumu, pēc kura tā vēl ilgi nespētu atgūties...

Palūdzis dažas dienas pārdomām, Vinčenco vēstīja mafijai, ka esot izdomājis slepenu plānu, taču nevienu ar tā detaļām pat negrasās iepazīstināt. Kaut kādā veidā izdevās vienoties arī par to, ka viņš drīkstēs rīkoties pilnībā patstāvīgi jeb, kā viņš to bija noformulējis, “uz šo lietu ies kā neatkarīgais noziedznieks”. Tāpat viņš noslēpumā turēja savas slepenās vizītes galveno mērķi, tikai ieteicot Manjero un viņa ļaudīm uzmanīgi lasīt laikrakstus. Tādā veidā tapa visdīvainākais un pārdrošākais noziegums, kāds vien jebkad pastrādāts Itālijas ziemeļos.

Diženās vērtības diženā zādzība

1991. gada 9. oktobrī Vinčenco kopā ar tūristiem stāvēja rindā pie Venēcijas Dodžu pils. Šis muzejs vienmēr gluži kā magnēts pievilcis pilsētas viesus. Tur viņš pievienojās lielai ļaužu grupai, ar kuru kopā iegāja iekšā. No pārējiem viņš atdalījās aptuveni pie tā dēvētā Nopūtu tilta, kurš kā slēgta būve savieno pili ar cietuma ēku – atbilstoši senam ticējumam šajā vietā uz nāvi notiesātajiem ļauts vēl pēdējo reizi palūkoties laukā pa logu uz ārējo pasauli un nopūsties. Tad Vinčenco veikli noslēpies vienā no kamerām, notupot tur vairākas stundas un sagaidot nakts iestāšanos. Visu šo laiku viņš nopietni cīnījies ar bērnībā neglābjami iemantotajām bailēm no tumsas un iespējamās spoku parādīšanās, jo attiecīgajā telpā nebija nekāda apgaismojuma.

Nopūtu tilts Venēcijā.

Foto: Shutterstock

Vinčenco labi dzirdēja apsargu soļus, lietpratīgi izrēķinot, ka viņi savu apgaitu veic precīzi ik pēc 45 minūtēm. Aptuveni pulksten divos naktī pēc kārtējās tādas apgaitas viņš izgāja no savas slēptuves un arī vispār no cietuma ēkas, lai pāri slēgtajam tiltam atgrieztos pilī. Tur viņš iegāja istabā, ko dēvē par Sala dei Censori, kur no portretiem modri noraugās vīrieši sarkanos tērpos, kuri dzīves laikā bijuši dažāda ranga atbildīgi ierēdņi, par kuriem mūsdienās neviens nezina pilnībā itin neko...

Ap 1450. gadu gleznotā Antonio Vivarīni “Madonna”. 

Foto: Vida Press

Ekspozīcijas centrs bija kristiešu leģendu personāžu Svētās Marijas un Jēzus attēlojums jeb ap 1450. gadu tapusī Antonio Vivarīni glezna “Madonna col bambino” jeb vienkārši Madonna (nejaukt ar Rafaelu un viņa darbu). Šai gleznai piemita ievērojami lielāka vērtība nekā jebkurai citai no muzejā izliktajām – tas bija īstens Venēcijas valsts varas simbols, līdz ar to arī absolūti piemērots instruments, ar kura palīdzību Manjero varētu risināt apmaiņas sarunas ar policiju. Mākslas vērtētāji apgalvojuši, ka tāda mākslas darba nozagšana esot pielīdzināma, piemēram, amerikāņu Konstitūcijas oriģināla nozagšanai no Kapitolija.

Šī glezna bija izlikta virs durvīm vismaz četru metru augstumā no grīdas. Vinčenco eleganti iežmiedza starp pirkstiem skalpeli, bet zobos satvēra lukturīti, uzkāpa uz soliņa un aizstiepās līdz dekoratīvajam izbīdījumam, ar kuru visā perimetrā bija izdekorēta istaba. Taču lielā spiediena rezultātā koka elements pēkšņi sadalījās un Vinčenco nokrita zemē. Acumirklī varēja labi sadzirdēt kaut kur atskanam steidzīgus soļus: atgriezās viens no apsargiem. Zaglim nācās steigšus atgriezties uz slēgtā tilta un tur paslēpties. Paveicās: apsargs aizgāja pa tilta pretējo pusi, nepamanot tupus nometušos lielisko zagli. Toties Vinčenco tagad zināja, ka viņa rīcībā atkal ir pilnas 45 minūtes. Kādā darbinieku skapītī viņš paņēma saliekamās trepes, uzkāpa pa tām, rūpīgi izgrieza unikālo gleznu no rāmja, tad nokāpa lejā pa muzeja trepēm un izgāja laukā pa sānu durvīm...

Nākamajā dienā Venēcija pamodās no šaušalīgiem jaunumiem par Madonnas pazušanu. Glezna venēciešiem bija simboliski ļoti nozīmīga, tāpēc tās pazušana vērtējama kā kliedzošs pastāvošās varas apdraudējums. Policija, protams, acumirklī atskārta, ka šeit nav strādājis parasts zaglis. Taču viņš, izrādās, tomēr bija atstājis kādu pieturas punktu: zābaka pēdas nospiedumu uz soliņa pie durvīm. Jau drīz policijas virsnieks Palmosi lika pie viņa nogādāt Vinčenco. Taču zaglis arī jau bija lasījis rīta laikrakstus, tāpēc paspēja laikus savus zābakus noslīcināt kanālā.

Tostarp drīz viņš arī uzzināja to, ka tieši iepriekšējā vakarā Manjero ļaudis veikuši barbarisku laupīšanu Padujā: ielauzušies vietējā baznīcā, sadauzījuši sarkofāgu, kurā atdusējušies svētā Antonija pīšļi, un nezināmā virzienā aiznesuši viņa žokli. Vinčenco sirdī jutās pamatīgi piekrāpts: abi svaigākie noziegumi bija vērtējami kā milzīgs apvainojums vienlaikus gan valstij, gan patmīlīgajai kristiešu baznīcai.

Kā pārliecinoši lielākais vairākums itāļu, arī Vinčenco bija dziļi reliģiozs un māņticīgs cilvēciņš, un visvairāk viņam šajā situācijā nepatika tas, ka viņa savdabīgo nozagšanas meistardarbu tagad sasaistīs ar brutālo uzbrukumu Padujas baznīcai. Ieplānojot savu individuālo zādzību, viņš jau it kā laikus bija centies novērst vardarbību, tomēr beigās tas viņam nebija izdevies. Turklāt detektīvs Palmosi vairs nebija ne laipns, ne draudzīgs – klaigāja, vicināja dūres un nepārtraukti kaut ko piedraudēja. Vinčenco pieņēma lēmumu, apsolot, ka nākamo 20 dienu laikā Madonna atgriezīsies savā vietā...

Vinčenco Pipino memuārgrāmata “Zagt no bagātajiem nav grēks”.

Foto: amazon.it

Par to, kas un kā īsti notika tālāk, godīgi sakot, nekas lāgā nav zināms. Vien tas, ka 2010. gadā Vinčenco publicēja grāmatu, kurā atklāja, ka vispār viņš jau iepriekš bija iecerējis atdot nozagto gleznu muzejam. Tiesa, to gan nav absolūti nekādu iespēju ticami pārbaudīt. Un vēl pietiekami ilgu laiku leģendārais zaglis uzturēja spēkā apgalvojumu, ka jau faktiski tūlīt pēc gleznas pazušanas aizbraucis atvaļinājumā uz Seišelu salām, taču vēlāk noskaidrots, ka zīmogi viņa pasē apliecina: šajās salās viņš nokļuvis tikai 4,5 mēnešus pēc attiecīgajiem notikumiem.

Vēl kāda pietiekami populāra versija pauž, ka Vinčenco pieteicies vizītē pie Manjero un it kā nejauši apjautājies, kur tad viņš īsti glabā nozagto un viņam tieši rokās nodoto gleznu. Mafiozi pateicis atklāti, ka turot to kūtī kopā ar saviem mājlopiem. Tad Vinčenco esot izgatavojis – visdrīzāk, ne jau gluži pats, bet zinājis, kam pasūtīt – nevainojamu Madonnas kopiju, klusiņām iekļuvis Manjero kūtī un samainījis to pret oriģinālu.

Lai kā arī būtu, bet mūsdienu pētnieki pauduši, ka jebkura no šīm versijām runā par labu vai nu noziedzniekiem, vai policijai, bet, visdrīzāk, ne patiesībai. Atzīts, ka laikam jau patieso notikumu gaitu uzzināt vairs neizdosies nekad. Vienīgais, kas gluži skaidri zināms, ir tas, ka 1991. gada 7. novembrī itāļu policija nāca klajā ar oficiālu paziņojumu, ka tai noslēpumainā veidā izdevies atgūt Madonnu. Bez jebkādiem sīkākiem paskaidrojumiem. Savukārt Manjero apgalvoja, ka arī viņš sasniedzis savu mērķi, proti, izdevies savu brālēnu izdabūt laukā no cietuma, iemainot viņu pret svētā Antonija žokli. Skaista partija!

Avīzes izgriezumā – informācija par atgūto Vivarīni “Madonnu”. Otrais no labās – detektīvs Antonio Palmosi.

Foto: medium.com

Paralēli vēstīts, ka kopš tās reizes Vinčenco uz visiem laikiem esot sarāvis saites ar itāļu mafiju un vairs nekad ne reizi neesot pārkāpis pats sev noteikto specifisko zagļa kodeksu. Taču, protams, paliek tomēr laikmetīgais jautājums: vai tāda vienpusēja atteikšanās no sadarbības ar mafiju šajā pasaulē vispār iespējama?

Nekādas grēkošanas sajūtas, nekādu pretrunu ar baušļiem

Tostarp leģendārais venēciešu zaglis džentlmenis allaž labi apzinājies, ka pietiekami lielu daļu sava mūža tomēr pavadīs ieslodzījumā. Un tieši tur, kā viņš pats vēlāk izteicies, Vinčenco iepazinis arī visas vissliktākās cilvēka iedabas izpausmes, uzsverot, ka tas pamatā attiecināms uz cietuma uzraugiem. Turklāt saistībā ar to, ka virkne viņa amatbrāļu vispār tieši cietuma vardarbības rezultātā aizgāja bojā, viņš uzskata, ka pats kopumā izbaudījis ne to gluži sliktāko likteni.

Pēc gadījuma ar Madonnas nozagšanu Vinčenco zagļa karjerā iestājās strauja lejupslīde, savukārt policija sāka viņu medīt jau kā speciālistu gluži citās noziedzīgās darbības jomās.

Piemēram, 1992. gadā viņu aizturēja pie Termini stacijas Romā, atrodot kabatā 3,5 gramus narkotisko vielu. Lai arī tas formāli izskatās pēc absolūti tradicionāla un pārnacionāla policijas provokācijas paņēmiena, tomēr kopš tā momenta Vinčenco sāka uzskatīt par galveno starp Romu un Venēciju esošā heroīna aprites ceļa uzturētāju. Protams, viņš allaž noliedzis savu līdzdalību šajā “biznesā”, turklāt pat vēl pašās sev piespriestā astoņu ieslodzījuma gadu termiņa beigās pārliecinoši apgalvoja: “Es esmu lielisks zaglis, nevis narkotiku tirgonis.”

1998. gadā Vinčenco Pipino no Džustiniani pils nozaga 1730. gadā Kanaleto gleznoto “Fonteghetto della Farina”.

Foto: akg-images/scanpix

Tostarp uzsvērts, ka 2000. gadu sākumā Venēcijā uzplaucis narkotiku bums, strauji palielinājies pārdozēšanas gadījumu un narkotiku iedarbības rezultātā paveikto noziegumu daudzums. Saistībā ar to Vinčenco tā arī palika ciešā vietējās policijas uzraudzībā, kamēr kādā brīdī viņu atkal arestēja. Tādā veidā viņa un visu viņa paziņu izsekošana ilgusi līdz 2010. gadam, kad kādas vērienīgas operācijas, kurai piešķirts nosaukums “Vecā gvarde”, rezultātā policijai izdevās aizturēt vairākus kurjerus, kas no Romas uz Venēciju piegādāja lielu daudzumu aizliegto vielu. Var piebilst, šajā nolūkā policistiem ilgstoši nācās noklausīties virkni... parasto ielas tālruņa aparātu.

2013. gadā Venēcijas tiesa rada iespēju Vinčenco atkal ieslodzīt cietumā, piespriežot 11 gadus aiz restēm par līdzdalību narkotiku piegādāšanā. Viņa iesniegto apelāciju noraidīja, taču, arī tuvojoties 80 gadu slieksnim, viņš turpina kategoriski noliegt savu vainu šajā noziegumā.

Vēl līdztekus procesam saistībā ar narkotiku piegādi risinājās arī skandāls par maksājumu karšu viltošanu. Šajā apsūdzībā Vinčenco gan necentās attaisnoties, jo jau kopš 2008. gada pat vairākas reizes bija pieķerts pie rokas. Viņa vadītā 20 cilvēku grupa, kurā turklāt, kā vēstīts avotos, iesaistīts esot bijis arī viens no viņa brāļiem (vai tomēr jau minētais triku meistars?), nodarbojusies ar Venēcijas apmeklētāju apzagšanu un viņu kartēs esošo līdzekļu operatīvu iztērēšanu kazino un dažādu greznuma priekšmetu iegādei. Šķiet, zagļa džentlmeņa ēra Vinčenco apziņā bija izgaisusi uz neatgriešanos, jo to, kas īsti ir katrs Venēcijā apzagtais ārzemnieks, zagļi nezināja un vēlāk pat necentās noskaidrot. Bet nu ir skaidrs – tie nebija miljardieri un nedabīgi bagāti oligarhi.

Notika vairāki Vinčenco tiesāšanas procesi, kas saistīti ar dažādām epizodēm 2008., 2011. un 2013. gadā. Pirmajā gadījumā viņam piesprieda gadu un trīs mēnešus ieslodzījumā, bet pēdējā viņš tika sveikā cauri, apsolot neizbraukt ārpus Venēcijas un palikt visstingrākajā policijas uzraudzībā. Viss liecina, ka beigās tiesa nav lēmusi par visu saistībā ar līdzdalību narkotiku piegādē un krāpšanā atsevišķi piespriesto sodu summēšanu...

Tostarp itāļu žurnālisti noskaidrojuši, ka Vinčenco joprojām dzīvo stingrā pārliecībā, ka nekad nav darījis nekā īpaši nosodāma, allaž uzsverot, ka nav arī pārkāpis kristiešu septīto bausli. Viņš ņēmis no bagātniekiem, lai varētu palīdzēt trūcīgajiem, sev allaž paturot tikai mazumiņu, tā teikt, par starpniecības pakalpojumiem. Viņš paudis: “Ja man pašam būtu ticis vismaz viens procents no tā, ko esmu nozadzis savas karjeras laikā, es būtu neticami bagāts... Bet, ja man būtu kaut vai viens procents no tā, ko esmu atdevis trūcīgajiem, es būtu vēl neticami bagātāks!”