13.2 °C
Godīgi sakot, pat visparastākā migla var būt pietiekami biedējoša, bet ko gan lai saka par noslēpumainu rozā miglu, kas turklāt spēj aprīt dzīvu miesu un pēc tā atstāt tikai it kā gludi apgrauztus kauliņus? Un tas nav tikai apšaubāms spoku stāstiņš, bet gan vesela sērija gluži oficiāli reģistrētu notikumu ASV pavalstī Floridā, sākot ar 1955. gadu.
Tas noticis mežu apvidū pie Tomokas upes, netālu no pilsētas Deitonas, kad apkaimes makšķernieki un mednieki sāka vēstīt par novēroto neparasti biezo rozā krāsas miglu, kas plūda ļoti zemu virs zemes un izveidojās acumirklī it kā pilnībā ne no kurienes. Cilvēkiem tad likās, ka tā virzās pilnībā pati par sevi neatkarīgi no vēja virziena.
Drīz uzradās arī baisi vēstījumi par to, kā attiecīgajās miglas klejošanas vietās no tajā iekļuvušajiem dzīvniekiem pāri palikuši kauli, un pat par vienu tur iekļuvušu dzīvu cilvēku, no kura pāri palicis tikai skelets. Turklāt visi šie kauli bijuši pilnībā balti, bez vismazākajām asiņu pēdām, proti, tā, it kā migla būtu apēdusi pat vissīkākos miesas gabaliņus.
Šis rozā mākonis kopš 1955. gada novērots pēc kārtas vairākus gadus, un tās upuru klāstam pieskaitīti šajā rajonā bez vēsts pazudušie desmitiem cilvēku, no kuriem vēlāk mežā atrasti tikai kaili skeleti. Turklāt dažkārt esot bijis arī tā, ka migla aiz sevis atstājusi nevis pilnībā līdz baltumam “apgrauztus” kaulus, bet gan veselus gaļas gabalus, kas izskatījās it kā tikai līdz pusei kādā kuņģī pārstrādāti. Dažkārt arī atrada liemeņus, kas gulēja asins vai izkausētu tauku peļķē, proti, tā, it kā būtu pabijuši kādā skābē. Mēļoja arī par to, ka migla sagūstot arī putnus, kukaiņus un pat kokus, pa tīro nodīrājot tiem mizu un atstājot pilnībā atkailinātus stumbrus.
Masveida vēstījumu plūsma par rozā miglu apsīka pašā 60. gadu vidū. Viena no savdabīgākajām hipotēzēm saistīta ar vietējo indiāņu leģendu par kādu Tomkiju, kurš par zelta kausa zādzību bijis nolādēts, jo vēlāk no šā kausa viņš bez atļaujas dzēris ūdeni no svētā jaunības avota. Par šiem noziegumiem Tomkijs izsekots un nogalināts, un viņam arī atņemts attiecīgais zelta kauss, taču Tomkija gars, kas pēc izdzertā ūdens kļuvis nemirstīgs, kaut kādā veidā saplūdis kopā ar miglu un tad ilgi rāpojis virs zemes, meklējot savu loloto kausu un vienlaikus it kā atriebjoties visam dzīvajam, kas vien patrāpījies ceļā...
Kāda cita teorija savukārt pauž, ka visi miglā bojāgājušie patiesībā nomiruši no purva gāzēm, savukārt viņu kaulus vienkārši apgrauzuši vietējie plēsēji. Turklāt, izrādās, tajā apkaimē ir vēl kāda neparasta parādība, kas varētu būt kaut kādā veidā saistīta ar šo rozā miglu. Proti, arī jau vairākas desmitgades ļaudis pie Tomokas upes novēro dīvainas, it kā gaisā iekarinātas uguntiņas, un tās mēdzot vajāt vientuļus gājējus vai autobraucējus, lai gan parasti ātri atkāpjoties, nevienam tā arī nenodarot nekādu ļaunumu...
