1943. gada 4. septembrī. Pirms 80 gadiem Maskavā vēlu vakarā notika padomju apstākļiem ārkārtīgi reta, pat unikāla sanāksme – PSRS diktators Staļins pieņēma Viskrievijas Pareizticīgās baznīcas patriarha pienākumu izpildītāju Sergiju, Ļeņingradas metropolītu Aleksiju un Kijivas metropolītu Nikolaju.

Reklāma

Tas bija pirmais gadījums kopš 1917. gada lielinieku Oktobra apvērsuma, kad lielinieciskās valsts vadītājs iesaistījās tiešās sarunās ar Krievijas Pareizticīgās baznīcas vadību, precīzāk, tiem dažiem augstākā ranga garīdzniekiem, kas Ļeņina un Staļina terora gados nebija vēl nošauti, nobendēti, ieslodzīti nometnēs vai citādi represēti. Tikšanos bija organizējis PSRS Valsts drošības tautas komisariāts, un sarunās līdzdarbojās arī komisariāta pulkvedis Georgijs Karpovs, kā arī Staļina uzticīgais līdzgaitnieks, ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs. 

Staļina negaidītā atmaigšana Otrā pasaules kara apstākļos bija skaidrojama ar vēlēšanos panākt, lai Pareizticīgā baznīca pilnībā pārietu PSRS varas pusē, tā stiprinot karavīru garu un cīņassparu frontē. 

Par spīti ateisma un represiju gadiem, reliģija krievu tautai vēl kaut ko nozīmēja. Turklāt vairāki garīdznieki, arī minētie metropolīti, pirmajos kara gados bija demonstrējuši, ka uzskata vāciešus par iebrucējiem un paliek lojāli padomju varai, par spīti piedzīvotajam teroram un tam, ka okupētajos apgabalos vācieši centās izmantot ticības lietas savā labā. Abas puses bija ieinteresētas izspēlēt pareizticības lietas propagandas nolūkos. Brīdī, kad Staļins pēc čekas vadības ieteikuma izšķīrās par labvēlību garīdzniekiem, Krievijas Pareizticīgā baznīca jau gadiem bija bez likumīgas garīgās vadības, jo lielinieki nepieļāva sinodes sasaukšanu patriarha ievēlēšanai. Kad Staļins pieaicinātajiem jautāja, kas tiem nepieciešams, sinode un vēl dzīvo garīdznieku reabilitācija bija pirmais noteikums. Tas tika izpildīts. 8. septembrī vēl dzīvajiem bīskapiem par Maskavas un Viskrievijas patriarhu ļāva izvēlēt metropolītu Sergiju. Pēkšņi iecietīga pret reliģiju kļuva arī padomju prese. No Kremļa viedokļa tas bija gudrs gājiens, kas uzlaboja Staļina tēlu kā pašā PSRS, tā arī Rietumos, neļaujot pareizticības lietas izmantot vāciešiem.

Sociāldemokrāts, 1923. gada 4. septembrī

No Krievijas pienāk pēdējā laikā Rīgā dienā caurmērā 15 vagoni ar ozola kokiem, blankām, cūku sariem, olām un citām precēm. Uz Krieviju preces caur Latviju gandrīz nemaz vairs nenosūta, izņemot kādu retu vagonu ar medikamentiem no Rīgas noliktavām.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.