1873. gada 30. augustā. Pirms 150 gadiem Austroungārijas polārpētnieka Juliusa Ritera fon Paijera un kapteiņa Karla Veiprehta vadītā ekspedīcija Ziemeļu Ledus okeānā no kuģa "Admiral Tegetthoff" klāja ziemeļos pamanīja klinšainas krasta līnijas kontūras. Tā oficiāli tika atklāts jauns, līdz tam kartēs neiezīmēts 192 salu arhipelāgs, kam Paijers deva Franča Jozefa zemes nosaukumu, godinot tobrīd Austroungārijā valdošo ķeizaru Franci Jozefu I.

Reklāma

Tiesa, roņu un vaļu medniekiem no Eiropas šīs salas acīmredzot bija zināmas jau 17. gadsimtā, jo tā laika un tāpat 19. gadsimta kuģu žurnālos ir nekonkrēti ieraksti par nezināmu zemi uz austrumiem no Svalbāras jeb Špicbergenas. Kartēs iezīmēts, arhipelāgs kļuva par vienu no pēdējiem nozīmīgajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem uz Zemes, un tā ir viena no pēdējām cietzemes teritorijām pa ceļam uz Ziemeļpolu, kas no Franča Jozefa zemes ziemeļu tālākā punkta atrodas ap 900 km attālumā. Tuvāk atrodas vien kāda neliela saliņa pie Grenlandes un Elsmīra sala Kanādas arktiskajā teritorijā. Paijera ekspedīcijas kuģis atklājuma brīdī bija iespiests dreifējošajos ledājos, un pašu jaunatklāto cietzemi pētnieki spēja sasniegt tikai 1. novembrī, kad ledāji kopā ar kuģi bija piedreifējuši tuvāk krastam. 1874. gada gaitā Paijers kopā ar pavadoņiem apsekoja arhipelāga salas, dodot tām un to zīmīgākajiem ģeogrāfiskajiem punktiem vārdus. 

Tā kā ekspedīcija bija privāts pasākums, nekādas teritoriālas pretenzijas Austroungārija uz šo zemi neizvirzīja. 

Gadu desmitiem pēc atklāšanas Franča Jozefa zeme saglabājās kā nevienai valstij nepiederoša teritorija, kas varēja noderēt kā starpposms vien tiem, kuri centās sasniegt Ziemeļpolu. 1926. gadā, par spīti Norvēģijas protestiem, PSRS vienpusēji pasludināja minēto arhipelāgu par savu. Mūsdienās Franča Jozefa zemē atrodas Krievijas militārais lidlauks un polārstacija. Arhipelāgā nav pastāvīgo iedzīvotāju, taču uzskata, ka tajā pēc maiņu principa uzturas ap 200 Krievijas militārā personāla pārstāvju un polārpētnieku.

Jaunākās Ziņas, 1923. gada 30. augustā

Vecate. Rīņukalns atrodas pie Salacas iztekas no Burtnieku ezera. Kalns nosaukumu dabūjis no kādreiz tur dzīvojušā zvejnieka Rīņa. Rīņukalns plaši pazīstams kā mūsu dzimtenes akmens laikmeta atradumu vieta. 1874. gadā grāfs Sīmens izdarīdams Rīņukalnā izrakumus, atrada 3–4 p. biezu gliemežu vāku kārtu, kur bez tam bij atrodami dažādu dzīvnieku kauli, podu gabali, dažādu kaulu darinājumi u. c. Noskaidrojās, ka Rīņukalns pieskaitāms pie mūsu dzimtenes akmens laikmeta dzīves vietu atliekām. Neaicināti pētnieki jau paspējuši Rīņukalnā izrakt divas prāvas bedres.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.