1884. gada 17. oktobrī. Pirms 140 gadiem Vidrejas latviešu kolonijā Krievijas impērijas Vitebskas guberņā, mūsdienu Baltkrievijas teritorijā, piedzima viena no vispretrunīgāk vērtētajām latviešu 20. gadsimta militārpersonām Voldemārs Ozols.

Reklāma

Ozola dzīve bija avantūru un radikālu pagriezienu pilna, kas, no vienas puses, īpaši starpkaru laikā lika viņu apbrīnot kā drosmīgu dēkaini, bet tuvāk mūsdienām jau ļauj uzlūkot kā personību bez stingras pārliecības vai principiem. 

Vairākkārt apcietināts, vairākkārt mainot puses, brīžiem darbojoties kā, pēc visa spriežot, dubultaģents, viņš allaž pamanījās izsprukt sveikā no nepatikšanām pie jebkuras varas. 

Jaunībā izvēlējies militārpersonas karjeru, Ozols strauji kāpa pa karjeras kāpnēm un 1914. gadā ar izcilību pabeidza Pēterburgas Kara akadēmiju štābkapteiņa pakāpē. Pirmo pasaules karu viņš iesāka Kaukāza frontē, pēc tam pārgāja uz latviešu strēlnieku vienībām. Baltijas valstu Neatkarības kara gaitā 1919. gadā Ozols vispirms iestājās Igaunijas armijā, tad ar to saistītajā Ziemeļlatvijas brigādē, brīžiem aizvietojot komandieri Jorģi Zemitānu. Vēsturnieki norāda, ka viņa ar armijas izlūkošanu saistītās darbības un pieredze veicinājušas gan Latvijas un Igaunijas armijas uzvaru pār vācu landesvēristiem Cēsu kaujā, gan pēc tam bermontiādē. Tālāk bija epizodisks dienests arī Lietuvas armijas Ģenerālštābā. 1921. gadā atgriezies Latvijā, viņš mēģināja uzsākt mierlaika dzīvi kā lauksaimnieks Lielplatones pagastā. Paralēli nodarbojās ar publicistiku un bija vairāku preses izdevumu redaktors. Ozols savas brīvdomības dēļ mēdza nonākt konfliktā ar politiķiem. Ap 1925. gadu viņš nodibināja patriotisku Neatkarības kara cīnītāju biedrību "Leģions", kas 

1934. gadā neilgi pirms Kārļa Ulmaņa 15. maija apvērsuma plānoja vardarbīgu puču. Ozolu apcietināja un 1935. gadā izraidīja no valsts. 

Īsu brīdi padzīvojis Lietuvā, viņš devās uz Spāniju, lai piedalītos Pilsoņu karā republikāņu pusē. Zaudējis Latvijas pilsonību, Otrā pasaules kara gados viņš paguva darboties kā pretošanās kustībā Francijā, tā PSRS un, iespējams, arī nacistiskās Vācijas izlūkdienestu labā, vai varbūt pat visos trijos vienlaikus. Jebkurā gadījumā viņam jau bija izveidojušās ciešas attiecības ar Maskavu, kas izpestīja virsnieku no aresta Francijā. 1945. gada 22. jūlijā Voldemārs Ozols atgriezās okupētajā Latvijā un iekārtojās par pasniedzēju Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātē un Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā. Kaut būdams bez akadēmiskas pieredzes un brīžiem krītot nežēlastībā, viņš noturējās šajā darbā līdz nāvei 1949. gadā, kad nomira no sirdstriekas. Voldemāru Ozolu apglabāja Rīgas Raiņa kapos.

"Jaunākās Ziņas", 1924. gada 17. oktobrī

Greizsirdības prāva. Apgabaltiesa iztiesāja vakar apsūdzību pret Lidiju Laugal, kura aiz greizsirdības bij ielējusi savam vīram acīs ziepjakmens atšķaidījumu. Laugals bij nodarbināts armijas spiestuvē par burtlici un bij te sagājies ar kādu jaunavu. Laugals bij zaudējis labās acs redzes spēju. Apsūdzētā pēc dzimuma ir krieviete un atbraukusi Latvijā pirms 3 gadiem no Pēterpils. Tiesā tā paskaidroja, ka izdarījusi uzbrukumu vīram, lai viņas sāncense to vairs nemīlētu. Vainīgai piesprieda 1 gadu cietumā.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.