Nodarbojas ar savu hobiju un saņem par to naudu – profesionāla sportista dzīve no malas varētu šķist pat apskaužama. Taču, nodziestot starmešu gaismām, nereti atlēti cīnās ar mentālās veselības problēmām, ko pavada izdegšana, depresija, atkarības.

Jāmet trenēšana pie malas?

Pateica komandai, ka neredz jēgu turpināt, un aizgāja – pēc 2024. gada pēdējās spēles emocionāli sagrauts bija basketbola treneris Gunārs Gailītis. Viņa vadītā "Latvijas Universitāte" tovakar pret "Viimsi" bija piedzīvojusi 15. zaudējumu sezonas 16 spēlēs. "Pret "Vīmsi" izliku sevi visu. Lai gan tikās komandas, kas tabulā atrodas apakšā, man bija ļoti svarīgi uzvarēt, lai parādītu, ka mēs kā organizācija kaut ko varam. Jau iepriekšējā spēlē zaudējums bija kā dzeltenā kartīte – kam tas viss vajadzīgs? Un pēc nākamās nolaidās rokas," "Latvijas Avīzei" atklāja Gunārs Gailītis. Devies mājās, vairākas dienas juties totāli iztukšots. Parasti daudz lasot grāmatas, bet nu nav varējis sakoncentrēties. "Nebija trakākas domas par pašnāvību, bet neziņa, tukšums. 

Pēc zaudējumu sērijām iezogas prātā, ka jāmet trenēšana pie malas, apsvēru, ko varētu darīt, varbūt ārpus basketbola. Izstāstīju par šo situāciju komandas kapteinim, ne ar vienu spēlētāju tik atklāti nebiju runājis," 

saka treneris.

Daudzi no basketbola loka, uzzinot par trenera stāvokli, teikuši: kāpēc nenāci parunāt? Viņam, kā jau daudziem grūtos brīžos, šķitis, ka nevajag nevienu, pats tiks galā. Pēc piedzīvotā krīzes momenta Gailītis apmainījies pozīcijām ar asistentu, bet nu jau sakārtojis domas: "Svarīgākais saprast, kur tu sevi sadedzini, es līdz tam nonācu tikai pēc tam.