Viens no manā skatījumā jēdzīgākajiem politisko procesu komentētājiem Krievijā (nu jau gan, šķiet, no valsts aizbraucis) Kirils Rogovs nesen secināja: "Šodien runāt par Krievijas nākotni ir līdzīgi kā runāt par dzīvi pēc nāves." 

Nedomāju, ka Rogova vērtējums ir kaut kā speciāli izsmejoši vai žultaini formulēts. Proti, nav jau problēma runāt, tas pat ir interesanti, tomēr jebkurā gadījumā tā ir tikai runāšana. Vieni uzskata, ka ir dzīve pēc nāves, citi – nē, bet būtībā tas neko nemaina un neietekmē.

Rogova citēšanai ir iemesls. Tie, kuri vēlas Ukrainas uzvaru, pēdējo mēnešu laikā ir sadrūmuši. Neredzu vajadzību pārstāstīt iemeslus. Šādā atmosfērā palielinās pieprasījums pēc dažādu analītiķu, ekspertu un vienkārši "krievu demokrātu" prognozēm. Tas ir saprotami, jo, ja nepiepildās viens scenārijs, cilvēks vēlas uzzināt par citiem. 

Savukārt mana vēstījuma būtība ir tā, ka analītiķu, ekspertu un "pretputina" emigrācijas pārstāvju prognozes nekam neder. Ne tāpēc, ka šie cilvēki būtu dumji. 

Atļaušos apgalvot, ka t. s. krievu inteliģence vēsturiski NEKAD nav spējusi adekvāti novērtēt valsti un savus līdzpilsoņus.