Miegā pilsoņkara varonis atkal dzirdēja zirgu pakavu klaboņu, ieroču šķindu un ģenerāļa Grānta skaņā balsī doto pavēli – vīri, pie lielgabaliem! 

Toreiz federālistu armijas nometnē viņš, pavisam zaļoksns puisis, kam knapi dīga ūsas, bij kalpojis kā kavalērists savienības karaspēkā un pirmoreiz odis pulvera dūmus. Vilmingtonietis bij veltījis visu dzīvi kalpošanai Amerikai, bet tagad gara mūža ceļojumā tuvojās punktam, kur jau skaidri sadzirdamas eņģeļu taures un dziedāšana, kas nāk no Tā Kunga valstības. Pamodies, iedzēris zālīšu novārījumu un uzdzēris glāzi ūdens saujai ripu – ikdienas devai pēdējā možuma uzturēšanai, ASV 46. prezidents ķērās pie šīrīta maltītes. Viņš ēda kā zīlīte. Drupināta maizīte brokastīs, biezpiens, derīgs smadzenēm, pusdienās, sēkliņas vakariņās un pa reizei ieknābāts speķītis. Tas dzina uz priekšu simtgadīgo čukčukbānīti. Nodzīvotajos gados viņš bija ticies ar Amerikas slavenākajiem ļaudīm, bija personīgi pazīstams ar Voltu Disneju, Hemingveju, Lī Hārviju Osvaldu, Mikimausu un aptieķeri Džonu Pembertonu – vīru, kurš izgudroja kokakolu, bet atmiņa palikusi švaka, nevar paturēt galvā, kā sauc tuvākos līdzstrādniekus, grūti atcerēties, pie kā viesojies vakar, kur jāciemojas rīt.