Kāpēc daudzi cilvēki ilgojas kāpt kalnos? Spriežu pēc savas niecīgās pieredzes, esmu kāpusi vienīgi Hoverlā – Karpatu virsotnē. 

Uz mani neizdzēšamu iespaidu ir atstājis kalnu gaiss – tā ozonīgais dzidrums, kuru līdz sāpēm plaušās gribas ieelpot vēl un vēl, apņem pilnīgas brīvības sajūta un pārpasaulīgs klusums, iespējams, tā mums, mirstīgajiem, pieskaras mūžība. Kas to nav baudījis, nesaprot dīvainās kalnā kāpēju ilgas.

Pavisam citas izjūtas rodas tieši pēdējā laikā, ienirstot "YouTube" kanālos atspoguļotā informatīvā kara dzīlēs, gribas pēc iespējas ātrāk tikt pie svaiga gaisa. Kremļa propaganda kļūst aizvien rafinētāka, Krievija visu pakļauj vienam vienīgam mērķim – tirāna Putina iegribai. 

Karam ievelkoties, abas puses, lai piesaistītu skatītāju uzmanību, izdomā jaunus virsrakstus vecām intervijām, pārspīlē faktus un sacenšas sensāciju publicēšanā. 

No ukraiņu vidus dažs tā aizraujas ar iebrucēju gānīšanu, ka viņa valoda kļūst līdzīga tiem, kurus viņš atmasko. Ir daudz neatbildētu jautājumu par Kursku, par iebrukuma mērķiem, tā autoriem un stratēģiju. Vairs nevar ticēt, vai apskatnieki notikumus analizē objektīvi, ir šaubas par viņu informācijas avotu uzticamību. Cilvēku prātos, kuri sekojuši kara gaitai kopš tā sākuma, tagad valda liela neziņa.