Starp tiem, kas tolaik Saeimā atbalstīja likumu un līdz ar to palīdzēja Ždanokai bruģēt ceļu uz EP, bija arī vairāki joprojām aktīvi politiķi.

Kā tas varēja notikt? Tas ir jautājums, kas tagad tiek uzdots atkal un atkal, secinot, ka vēl pavisam nesen – tikai pirms pāris gadiem – mūsu acu priekšā mierīgi varēja darboties Krievijas specdienestu aģenti, bet Latvijas drošības iestādēm, izrādās, pat neesot bijis likumīgu tiesību pret viņiem vērsties. 

Kā citādi tulkot šo Valsts drošības dienesta (VDD) paziņojumu par Eiropas Parlamenta deputātes Tatjanas Ždanokas darbībām: "VDD atgādina, ka līdz 2016. gadam Latvijas normatīvais regulējums neparedzēja kriminālatbildību par palīdzību ārvalstij vai ārvalsts organizācijai vērsties pret Latvijas Republiku. Tāpēc mediju saturā publicētās vēsturiskās epizodes, kuras attiecas uz 2005. līdz 2013. gadu, nekvalificējās kā noziegums. Lai arī VDD vērtējumā šāda veida darbības radīja draudus mūsu valstij, par ko dienests vēsturiski ir informējis gan tā laika valsts amatpersonas un lēmuma pieņēmējus, gan sabiedrību, tomēr personas saukšana pie kriminālatbildības par šāda veida darbībām nebija iespējama." 

Tomēr vajadzīgo likumu vilcināšanu var arī labticīgi raksturot kā neizdarību vai čammāšanos.

Skarbākus apzīmējumus būtu pelnījuši gadījumi, kad labvēlība pret Latvijas ienaidniekiem ir bijusi apzināta politiskā izvēle.