Vecgada vakara svētku murdoņā pie klātiem galdiem, kur sastopas lieli un mazi, veci un jauni, mājinieki un ciemiņi, televīzijas izklaidējošo programmu skatītāji, gaidot valsts pirmo amatpersonu uzrunas gadumijā, jutās kā karadarbības zonā. 

Kulturāli cilvēki, radošie intelbeņķi, jūtīgākas būtnes savilkās stresa kamolā, neaiztiekot un neleksējot nenieka no bagātīgi krautā mielasta – knapinājās ar lašmaizītēm. Māgu nedrīkstēja noslogot, jo nevarēja zināt, vai premjerministre Evika Siliņa īsi pirms pusnakts nenāks klajā ar kārtējo specsveicienu, kādu, noslānot ar nātrēm, savdabīgā ētikas izpratnē veltīja Ed. Smiltēna kungam – neaizrijies un neapvemies.

Tomēr, mūsu baltajai cielaviņai smaidošai izsteidzoties ekrānā, kļuva skaidrs, ka modīgajā, sezonai atbilstošajā moka kafijas putu krāsas kostīmiņā, friziermeistares lokotajās svinību sasukas krēpēs uz galvas un pārējā vizuļojumā ir ieguldīts ievērojami vairāk līdzekļu nekā apsmadzeņota uzrunas satura noformējumā. Vārdus viņa bēra kā pupas, pa acupriekšā redzamo titru mašīnas strīpiņu virzīdamās bez sabangojumiem un uzbrāzmojumiem runas musturā. Bija jūtams, ka no klasiķiem nedz Andrejs Upīts, nedz arī brāļi Kaudzītes, it kā par kaut ko apvainojušies, bet nav ne pirksta piedūruši, lai mēģinātu sakāmā tukšumu jel kādīgi izpušķot, uzlabot un darīt baudāmāku klausītāja ausij. 

Spīčraiteram, kurš pagrūdis Ministru prezidentei nolasīšanai nesagatavotu tekstu, noteikti zem cepures domājoša paura vietā ir čuguna katls, un tādas kvalitātes atbaidošu runu rēgrakstītāji bija jāatlaiž no darba 2. janvārī.