Diāna Jance: Reizēm pārņem sajūta, ka visu pārņem gaudu koris — ko nu mēs, ko nu es…

Iedomāsimies, ka esam ceļotāji no tālienes, kuri, daudz nezinot, nonākuši kādā valstī paseklas un tikai mazliet sāļas jūras krastā. Tur ir arī kāda pilsēta, kura pati sev liekas liela, kaut, salīdzinot ar pilsētām citur pasaulē, tā gluži nav. Kāds 16. gadsimta dzejnieks* gan esot izsaucies – tā esot pilsēta, kurā visbagātīgākie tirgi, visskanīgākās ērģeles un visskaistākās meitenes, tur "meitenes tādas, ar kurām, ja mērotu tevi, šķistos kā pērtiķis īsts, vārna starp baložiem tu!"

Diāna Jance, publiciste, žurnāliste

Foto: Gvido Kajons

Pašiem tās zemes iedzīvotājiem gan šķiet, ka var uzticēties vien pašām agrākajām ziņām, kas stāstot par kādu tautiņu pie jūras, kas dzīvojot kokos un ēdot sēnes…

Nu jau sācies 2025. gads. Pagājušais aizskrējis kā bijis nebijis, un neviens (pat dzejnieki) nejauš, ko nākotne nesīs. Kāds būs gads, ja kašķēsimies, kāds būtu gads, ja turētos kopā kā pieci pirksti, ja reiz neizdodas būt tik stipriem kā vienotai dūrei? Reiz un ne reizi vien esam bijuši "pie pleca plecs, kā ierindnieki…" (LTF himna, Olafa Gūtmaņa vārdi)

Nejaušais ceļotājs no tālienes bieži apstātos izbrīnījies – ne vien tāpēc, ka apjucis vērotu izbērto sāls kārtu uz gājējiem domātajām takām, bet arī dīvaino viļņošanos, kas mūsu tautai liekas ierasta. No malas lūkojot, tā ir talantīga: kurai tautai gan vēl ir tik daudz apdāvinātu dziedātāju, dziļu komponistu, viedu zinātnieku, gudru zemnieku, dzejnieku un mākslinieku, sportistu un… un… Bet tauta līgojas starp gaišu prieku un sēnalām – nāk panākums un visi aiz laimes teju sastingst, taču nākamā dienā uzvaras fanfaru taures nomestas malā un arvien skaļāks kļūst vaimanu koris – viss slikti… Vai tiešām vaimanājam paši vai arī kādas neredzamas (un bieži pat skaidri saskatāmas un saprotamas) rokas vadīti? Jā, iespējams, ka pasaulē ir labākas vietas, bet tieši šī ir mūsu tēvu zeme, tieši šo zemi tieši mums dots sargāt, mīlēt un lolot.

Turklāt nav taču tā, nav viss slikti, katrai valstij ir savas problēmas un mūsējās nebūt nav vissmagākās. Ja mūsu zemē viss būtu tik slikti, vai uz šī sliktā pamata te varētu rasties un izaugt, izmācīties tik daudz talantīgu cilvēku, kuri dod spēku ne vien pašu zemei, bet kuru balsis izskan pāri pasaulei? Tur kāds puisītis mazā lauku skolā deklamē "Saules mūžu Latvijai". No viņa dienās izaugs ievērojams zinātnieks, ja skolotāji pratīs iedegt sirdī liesmu par to, cik šī pasaule skaista un interesanta. Tur kāda meitenīte baleta pulciņā mācīsies pirmos soļus, un neviens nepratīs izzīlēt, ka reiz viņa dejos uz pasaules lielāko baleta teātru skatuvēm. Tur kāds cits mācās braukt ar velosipēdu, vēl cits sper pirmos soļus, tikai pirmoreiz nostājas uz kājām – viņi visi būs tā paaudze, kas izaugs un, atskatoties uz pašreizējo laiku, jautās, kā šodien dzīvojošie rīkojās un ko varēja izdarīt. Reizēm pārņem sajūta, ka visu pārņem gaudu koris – ko nu mēs, ko nu es…

Pietiek, ka mūsu kļūdas pamana un rūpīgi uzskaita mūsu naidnieki. Viņiem patīk tās izcelt, bet mums, pamanot kļūdas, vērts tās izlabot un turpināt celt labās lietas, kuru nav mazums. Pirms dažām dienām savā Jaunā gada uzrunā mūsu Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs aicināja rakstīt mūsu Latvijas stāstu, kurā izceltu nevis citu kļūdas, bet gan savus darbus: "Stāstu, kurā lēmumus pieņemam mēs. Stāstu, kurā galvenie varoņi esam mēs. Stāstu, kurā pareizs laiks vienmēr ir mūsu laiks. Mūsu Latvijas un mūsu cilvēku laiks. Tad tā vairs nebūs nekāda pasaka, bet īstenība."

Maniem kaimiņiem ir suns, un zinu, ka, pametot kaut pliku kaulu, viņš aizmirsīs teju visu uz pasaules. Tautu sarīdīt viegli, bet kā gribētos, lai arvien spēcīgāk ieskanas: "Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, aizved mani uz Laimīgo zemi…" – un tam ir tikai viena atbilde: "Virs galvas mūžīgs Piena ceļš/Un mūžīgs ceļš zem kājām/Tas ved uz zemi laimīgo/Un izrādās uz mājām…".

* Livonijas dzejnieks un ārsts Bazilijs Plīnijs (1540–1605), no poēmas "Slavas dziesma Rīgai", atdzejojis Leons Briedis.