Prokofjevs un Šostakovičs. Dzīves un nāves dejas

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un tā mākslinieciskā vadītāja Tarmo Peltokoski jaunā programma izskanēja 2024. gada 20. decembrī Ventspils koncertzālē. Tieši tā – piemērotas koncertzāles meklējumos bija jābrauc uz Ventspili, jo adekvātu akustiku pelnījusi ne tikai publika, ne tikai paši mūziķi, bet arī abas simfoniskās partitūras. Sergeja Prokofjeva Trešais klavierkoncerts un Dmitrija Šostakoviča Septītā simfonija.

Tātad – viena no piecpadsmit izcilākajām Šostakoviča simfonijām. Un te uzreiz jāpiemin trīs pieturas punkti. Septītās simfonijas pirmatskaņojums notika 1942. gada 5. martā Kuibiševā Samuila Samosuda vadītā Maskavas Lielā teātra orķestra priekšnesumā. Otrā robežzīme – Karla Eliasberga vadītā Ļeņingradas filharmonijas Akadēmiskā simfoniskā orķestra atskaņojums 1942. gada 9. augustā. Un trešo koncertu pieredzēju klātienē. It kā nepietiktu ar maldīšanos starp diviem dažādiem Sanktpēterburgas orķestriem, par savulaik piedzīvoto programmu internetā nebija pilnīgi nekādas informācijas, un nācās ķerties pie personiskajiem pierakstiem. Tad nu tā – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerts ar solisti Vinetu Sareiku un Arama Hačaturjana vijoļkoncerta lasījumu skanēja Lielajā ģildē 2007. gada 8. februārī. Programmas otrajā daļā – Šostakoviča Septītā simfonija, orķestri diriģēja Andris Nelsons.

Kopš tā laika mainījies pilnīgi viss, tostarp Šostakoviča simfonijas uztvere. 2007. gads arī bija pēdējā reize, kad šo partitūru spēlēja Latvijā, jo mūziķiem uz to vienmēr jāsaņemas. Vispirms jau hronometrāžas dēļ, jo pati apjomīgākā simfonija no visām Šostakoviča piecpadsmit Tarmo Peltokoski versijā ilga stundu un piecpadsmit minūtes. Katra daļa kā atsevišķs vēstījums un kopaina kā monumentāla dramaturģiska struktūra – to orķestris un diriģents atklāja uzskatāmi. Taču pats galvenais secinājums – 20. decembrī dzirdētā uzstāšanās saucama par interpretācijas meistardarbu. Daudzos ierakstos iepazītā simfonija Ventspils koncertzālē vienalga izgaismojās kā no jauna, lai gan, zinot iepriekšējos diriģenta priekšnesumus, tam nevajadzēja būt nekādam pārsteigumam. Jo šeit darbojas vispārzināmā aksioma – ja diriģents saprot Māleru, tad viņš, visticamāk, sapratīs arī Šostakoviču. Ja diriģents izjūt Šostakoviča mākslu, tad uz tādu pašu rezultātu var cerēt arī Gustava Mālera simfonijās.

Patīkama atšķirība no Mālera un Peltokoski simbiozes – šoreiz precīzi un skaidri spēlēja viss orķestris. Tas nozīmē – arī metāla pūšaminstrumenti ar mežradznieku Artūru Šultu, trompetistu Jensu Emīlu Holmu, trombonistu Kasparu Majoru un astoņpadsmit citiem mūziķiem. Otrs izskaidrojums spēles kvalitātei – diriģenta teicamā sadarbība ar pirmo vijolnieci Vērli Haubrakenu, kur Peltokoski iecerētie artikulācijas rakursi, emocionālo nostādņu maiņas un citas priekšnesuma vadlīnijas uzreiz guva tiešu iedzīvinājumu visā daudzskaitlīgajā stīgu grupā. Kā jau parasti, diriģents varēja paļauties uz flautisti Maiju Zandbergu, obojistu Egilu Upatnieku, klarnetistu Mārtiņu Circeni un fagotistu Jāni Semjonovu kā vadošajiem mūziķiem viscaur izkoptajā koka pūšaminstrumentu grupā; kā jau parasti, diriģents varēja uzticēties Edgaram Vaivodam un pārējiem sitaminstrumentālistiem.

Līdzās citiem simfonijas lasījuma aspektiem Tarmo Peltokoski interpretācijā mūzikas vēstījuma spriegumu un intensitāti uzturēja plastisks temporitma zīmējums, uzmanīgs skats uz niansēm un lielo dramaturģisko līniju vērojums. Tādēļ arī fināls izskanēja viengabalainā plūdumā, tādēļ arī grandiozajām vidusdaļām piemita kontrastaina izteiksmība, un simfonijas četru ainu atspoguļojumā publika kļuva par lieciniekiem gan dziļam dramatismam un traģikai, gan mirdzošam triumfam un cerībai. Bet slavenā "iebrukuma tēma"? Īstajā vietā un īstajā ritējumā, atbilstoši simfonijas koncepcijai. Lūk, te jums ir tīrs ļaunums visā godībā – smuks un stilīgs, nu gluži kā čekista formastērps, ieslēgts nevainojamās ideoloģiskās bruņās un svēti pārliecināts par savu vienīgo taisnību un izredzētību. Šādas ilūzijas, protams, agri vai vēlu neizbēgami sabrūk.

Jāteic, ka salīdzinājumā ar programmas otro daļu pirmā bija stipri bālāka. Un ne jau tādēļ, ka Sergejs Prokofjevs atrastos Baham un Bēthovenam pielīdzināmā ģēnija ēnā, gluži otrādi – tieši Prokofjeva Trešo klavierkoncertu 2015. gadā Dzintaros spēlējis Vestards Šimkus, 2019. gadā Rīgā – Nikolass Angeličs, bet 2023. gadā Liepājā – Antons Ļahovskis. Tas nozīmē, ka pianisti šo partitūru atzīst par regulāri aktualizējamu šedevru. Tomēr 2024. gada 20. decembrī kaut kas būtisks pietrūka. Un atkal – arī ne orķestra mūziķu dēļ, jo Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris uzmanīgi sekoja diriģentam un atainoja to, kas šajā nošu rakstā ir, ieskaitot tamburīna un kastaņešu džinkstoņu un klaboņu kā negaidītu sasaukšanos ar dzīves un nāves sadursmes simboliku turpmākajā koncerta gaitā. Galvenā problēma arī šoreiz meklējama Tarmo Peltokoski veiktajā solistu izvēlē – lai pienācīgi iedzīvinātu Prokofjeva opusu, nepietiek ar to, ka tu esi diriģenta bērnības draugs. Un nepietiek arī ar korekti nospēlētām notīm, kas atklāj tikai dramaturģiskās arhitektonikas karkasu. Tā nu trīs iepriekšminētie pianisti savos lasījumos formas loģikai pievienoja arī krāšņumu, aizrautību un jūtu vērienu, bet Antons Mehiass viņiem vienkārši netika līdzi.

Līdz ar to, gaidot nākotnē paredzamās Šostakoviča simfoniju interpretācijas gan sākumā piesauktā Andra Nelsona, gan Tarmo Peltokoski versijās, noslēgumā pāris bezmaksas padomu. Kur atrast solistus? Pirmais pianists, kas spētu pārliecinoši atskaņot Prokofjeva Trešo un vēl citus klavierkoncertus, ir starptautisko konkursu laureāts Daniils Mickevičs. Bet otrā pianiste atrodas tepat orķestra rindās – Evelīna Jēkabsone. Kā pilnveidot repertuāru? Arī diriģentam Tarmo Peltokoski gandrīz vai rokas stiepiena attālumā atrodas partitūras, kuras radījuši Valentīns Silvestrovs, Aleksandrs Lokšins, Jānis Ivanovs, Hanna Havrileca un Šostakoviča skolniece Gaļina Ustvoļska.