Erika Naivo dzeja "sūrā krustnagliņu pēcgaršā"

"Rakstīt dzeju nozīmē iegrimt īpašā prāta stāvoklī, kurā var pilnībā izpaust savas domas un emocijas," teic dzejnieks Eriks Naivo.

Eriks Naivo ir Latvijas mākslinieks un dzejnieks, kurš aktīvi piedalās literatūras lasījumos un performancēs kopš 2010. gada. Viņš nodarbojas ar kolāžu un analogo fotogrāfiju, kas ir viņa radošo izpausmju daļa kopš 15 gadu vecuma.

Viņa pirmais dzejas krājums ar nosaukumu "Ritms" tika izdots 2022. gadā un ir pieejams gan latviešu, gan krievu valodā. Dzeja no šā krājuma ir publicēta tādos izdevumos kā "Oblaka.ee", "Nosorog", "Satori", "Punctum" un "VarskeRohk".

Ko tev nozīme rakstīt dzeju?

E. Naivo: Rakstīt dzeju nozīmē iegrimt īpašā prāta stāvoklī, kurā var pilnībā izpaust savas domas un emocijas. Tas ir kā šķīdums, kas ļauj izpaust sevi un reizēm pat dziedēt. Šajā laikā pats rakstīšanas process var būt mērķis, nevis tikai rezultāts. Dzeja ir atslēga, kas palīdz izkļūt no ikdienas, līdzīgi, kā to darīja senie grieķi vai senie ķīnieši, kuri caur dzeju dokumentēja savu dzīvi vai radīja jaunu pasauli. Man patīk būt arhitektam šajā ziņā.

Ja tu jūties kā arhitekts, rakstot dzeju, vai tu šādi jūties arī fotografējot?

Nekad tā neesmu domājis. Uzskatu, ka arhitekts ir kopējs koncepts, apzināti darot to, ko esi izvēlējies pats.

Kāpēc ir nepieciešams izdot dzejas krājumu?

Grāmatas izdošana ir loģisks solis, jo tas ir darbu rezultāts noteiktā dzīves posmā. Morāli tas var šķist egoistiski, bet tas arī var iedvesmot citus. Es vēl joprojām meklēju atbildi uz šo jautājumu, taču esmu pārliecināts, ka tas sniedz iespēju dalīties ar savām domām un pieredzi ar plašāku auditoriju.

Kas ir topošā krājuma redaktors un mākslinieks?

Par tapušo krājumu maz ko varu teikt, jo tas vēl ir procesā. Redaktors ir Elīna Kokareviča.

Kur tu ņem iedvesmu?

Iedvesmu parasti gūst no dažādiem faktoriem – dažreiz labs miegs var kalpot par impulsu jaunām idejām. Svarīgs ir klusums, dažreiz arī nepieciešams apstāties un pārtraukt darīt to, ko vienmēr dari, pārslēgties.

Un kā ar apreibinošām vielām?

Jau vairākus gadus novēroju Latvijā tendenci uz veselīgu dzīvesveidu, ko uzskatu par pareizu. Man garšo zaļā tēja ar medu.

Un kā neslīgt prokrastinācijā?

Protams, mums visiem ir prokrastinācijas brīži, tāpēc jānosaka prioritātes un svarīga motivācija. Lielākos darbus ieteicams dalīt mazākos uzdevumos un noteikt savu tempu. Tomēr ir dzīves procesi, kurus mēs nevaram ietekmēt, bet tie var ietekmēt mūs. Viss dažreiz prasa ilgāku laiku.

Kā saprast, vai dzeja ir laba?

Parasti dzeju dala pēc emocionālā satura, valodas bagātības, struktūras un formas, kā arī oriģinalitātes. Tomēr ir izņēmumi, kas redaktoriem var patikt vai nepatikt, un tas nenozīmē, ka dzeja nav laba. Šis ir gan subjektīvs mērījums, gan drosme būt nesaprastam, jo īsti neviens nezina, kas ir laba dzeja. To var uzzināt nākotnes paradigmas kontekstā.

Vai ir kāds dzejas krājums, kas tevi pēdējā laikā iedvesmojis?

Man tāda nav. Pēdējā laikā dzeju lasu ļoti reti, jo neesmu dzejas lasītājs, bet varu atzīmēt ''The Waste Land'' no Tomasa S. Eliota.

Pastāsti par savu mākslu!

Šobrīd varu izcelt kolāžu un analogo fotogrāfiju, jo pēdējo vairāk nekā 20 gadu laikā esmu koncentrējies uz to. Esmu izveidojis arhīva darbus un pamazām pāreju uz lielāku formātu, nekur nesteidzoties. Domāju par personīgo izstādi, bet vēl meklēju piemērotu izstāžu vietu. Svarīgs ir arī kultūras atbalsts, jo darbi ir jānoformē pirms izstādes.

DZEJAS ABC

Jūlija Dibovska, literatūrkritiķe: "Šķietamajā vienkāršībā un mīlīgumā autors ir paslēpis asus novērojumus. Bet tas nav skats ar viltībām, drīzāk garāmgājēja gudrība – tāda, kādu vēlētos katrs. Šī ir pilsētas dzeja, taču šajā pilsētā kūsā dzīvība un notiek nemitīga kustība. Garāmgājēja gudrības uzdevums tad būtu to notvert, nedaudz apskatīt, sajust un palaist brīvībā, bet neapspiest ar vispārinājumiem."

"Kultūrzīmju grāmatlaukta" lasītājiem piedāvājam ieskatīties Erika Naivo topošā dzejas krājuma tekstos.

Torņakalna sliedes

spožās Torņakalna sliedes kustas

nakts fatamorgānā

debesu horizontu iezīmē bibliotēka

akmens pakāpieni

no mazās kafejnīcas aiziet lejup

kur dedzina riepu

gaisā kūst dūmi

vilciens tiekas ar bibliotēku

it kā kavētu

randiņu ar mīļoto

katedrāle

violetais bīskaps sakrusto rokas

eļļaini asaro zaļā liesmā grēku izpirkšanas dārzi

taustei nepakļāvīgi gaismekļu stiebri

caurspīdīgs rēgs aiznes zārku nekurienē

baltā mantijā tērpušies jaunekļi tam seko

violetais bīskaps lēni pazūd

dievnamā ieplūst dienasgaisma

noklādama sienas ar putām

ar siltu pienu

uz dīvāna

sūrā krustnagliņu pēcgaršā

uz dīvāna apskāvušies

mēs sažņaugsim viens otru

kā putni pārogļotā dārzā

kafijas jumti slēpjas

aiz koku zariem

tur kur ēdām saldējumu vēl vakar

mēs lidojoši putni brīvā kritienā

***

jūlija karstumā pēc lietus

pilsēta zaudēja savu pagātni

bulvāris smaržoja pēc medus nezālēm

dubļainās peļķēs jaucās krāsains benzīns

aiznesot kukaiņus uz noteku

pilsēta aizmirsusi sevi uzsmaidīja iedzīvotājiem

ar serpentīna debesi

atmetot oranžo saules velvi ierastajās mājās

padarot tos jaunus

tā ir burvestība

kāds sastinga skatīdamies pa mirdzošo nemazgāto logu

caur kuru vidēji statistiskā ģimene ieskatās industriālajā nākotnes rakstā

mēs redzam jaunu pilsētu

kura ir aizmirsusi savu pagātni

***

Ak, zaļā jūra!

tavas karakula krēpes pukst!

Ak, dzīvības akmens!

atvarā

ūdens liesmās

gaismas seja arvien saprotamāka

tā skatās caur slapjo akmeni

tā skatās caur lapotnes mantiju

slēpjoties

zinot

tu ej pa pareizo taku